Ātrās palīdzības realitāte jeb mediķi bēg no ātrās palīdzības kā no slīkstoša kuģa 0
Pēc “Latvijas Avīzē” publicētā raksta “Caurums ātrajā palīdzībā” (31.oktobris) saņēmām daudz kritisku komentāru par patieso situāciju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD). Gan par atalgojumu, kuru uzrādījusi NMPD vadība un kas neatbilstot realitātei, gan par darba apstākļiem un vienaldzīgiem ģimenes ārstiem. Piemēram, kāda lasītāja vaicā: “Kā lai sazvanu ģimenes ārstu, kurš man nedod savu telefona numuru? Kā lai ģimenes ārsts tiek līdz manai dzīvesvietai, ja viņam nav automašīnas? Kāpēc pie ģimenes ārsta var pieteikties no visām pilsētas malām un tad viņam jāšķērso liela teritorija? Varēja jau atstāt pa rajoniem, kā bija agrāk. Kad mans vīrs gribēja pieteikties pie manas ģimenes ārstes, tad viņa pateica, ka neesot vietas, jo norma pilna. Tad nu mums ir katram savs ”ģimenes ārsts” un laikam katram sava ģimene? Nekārtību šajā jomā ir daudz, tāpēc nav jābrīnās, ka sauc ”ātros”. Tas tomēr ir vienkāršāk un ātrāk, nevis gaidīt, kad ģimenes ārstei beigsies pieņemšanas stundas, kad viņa dabūs mašīnu vai atbrauks ar autobusu, un ne jau pie manis pirmās skries. Ne viens taču negrib tikmēr nomirt.”
Daļa komentētāju raksta, ka nesamērīgi augstās prasības un nesamērīgi zemais atalgojums noteikti neesot tas, kas piesaistīs jaunos darbiniekus.
“Faktiski NMP darbiniekam vairs nemaz nevajag visas viņa zināšanas, jo viņš neko nedrīkst izlemt, par katru nieku jāzvana operatīvās vadības centra dežūrārstam, par visu jāatskaitās. Nedrīksti pat izteikt savas domas par konkrētu gadījumu, jo tūlīt būs kāds ārkārtīgi kompetents dispečers, kurš iebildīs tam, ko tu raksti izsaukuma kartē, jo viņš taču visu zina labāk.
Ja visi dežūrārsti būtu patiešām kompetenti, tad to vēl varētu saprast, diemžēl tā tas nav.”
Turpinot ātrās palīdzības tēmu, ar iespaidiem par savu darbu dalās arī kāds ātrās palīdzības feldšeris, kurš NMPD nostrādāju septiņus gadus. Viņš uzskata, ka no dienesta esot palicis vien nosaukums.
“Es pat aizmirsu, kad pēdējo reizi biju izbraukumā uz tiešām neatliekamu izsaukumu, kad cilvēka dzīvība bija apdraudēta. Nav nekāds noslēpums, ka mūsu dzeltenā mašīna jau sen pataisīta par aptieku uz riteņiem vai bezmaksas taksometru. Paaugstināta temperatūra nedēļu, galvas sāpes ilgstoši, sāpes krūtīs mēnešiem, paģiras, paaugstināts asinsspiediens – tā ir mūsu ikdiena. Cilvēki nelieto zāles, neiet pie ģimenes ārsta gadiem un sauc NMP tad, kad slimība jau kļuvusi hroniska, neārstējama, bet cilvēks turpina nelietot zāles, neiet pie ģimenes ārsta un pie kārtējā slimības uzliesmojuma turpina saukt NMP.
Tas pats attiecas uz bērniem ar paaugstināti temperatūru. Neapšaubāmi, kad bērns slimo, tas ir slikti, bet viņa veselības stāvoklis taču nepasliktināsies, ja vecāki paši ar savu transportu aizvedīs viņu uz slimnīcu bērna ierastajā mašīnā un krēslā, neizmantojot dzeltenā taksometra pakalpojumus. Bērniem NMP ekipējumā ir tikai paracetamola svecītes, nevis kādas mistiskas zāles, kuras nav nopērkamas aptiekā.
Tad rodas jautājums: kāpēc šādus izsaukumus pieņem? Izsaukumus pieņiem jaunie feldšeri, no kuriem daži nekad nav strādājuši NMPD brigādē. Viņiem trūkst kompetences pareizi un adekvāti novērtēt situāciju, nav drošības uzņemties atbildību, bet ir jāizpilda elementārie vadības rīkojumi par to, cik izsaukumu dienā ir jāpieņem. Tas pats attiecas arī uz ārstiem-konsultantiem un vecākiem dežūrārstiem, kuri godīgi pelna lielu naudu un godīgi saka brigādes vadītājam, kas zvana ar mērķi saņemt konsultāciju par pacientu: „Es neredzu šo pacientu, tāpēc neko nevaru pateikt. Vediet viņu uz slimnīcu”. Ja kaut kas notiek ar pacientu, vainīgais un atbildīgais ir tas, kas pēdējais kontaktējies ar šo cilvēku, un tā parasti ir NMP brigāde.
Nav noslēpums, ka viens ātrās palīdzības izbraukums valstij izmaksā 93,91 eiro, respektīvi, jo vairāk izsaukumu pieņems, jo vairāk naudiņas būs dienestam.
Ātrās palīdzības transports paredzēts smagi slimajiem pacientiem, kuri ar grūtībām pārvietojas vai nedrīkst tikt pārvietoti sava akūtā stāvokļa dēļ. Ļoti bieži cilvēki sauc NMP ar domu „pagulēt slimnīcā”, un jau savlaikus saliek mantas maisos. Cilvēki vēl naivi domā, ka, atbraucot ar ātrās palīdzības taksometru, ir garants palikt slimnīcā. Diemžēl vai par laimi tā nav. Slimnīcas pārpildītas, uzņemšanas nodaļas mediķi uz izdegšanas robežas, bet tas jau ir cits stāsts.
Kā jau tika minēts iepriekšējos rakstos, NMP dienestā ļoti trūkst darbinieku. Apakšstacijā, kur es strādāju, darbinieku trūkumu dēļ no līnijas katru dienu tiek izņemtas divas trīs mašīnas, reizēm pat vairāk. Citās apakšstacijās tāpat. Izsaukumu skaits un to motīvi no tā nemainās, bet noslodze uz pārējām brigādēm ir katastrofāla. Cilvēki turpina sūdzēties, ka mediķi ilgi brauc, ka viņi ir dusmīgi un nelaipni, bet cik ilgi mediķi var izturēt šādu attieksmi, noslodzi un nesamērīgi zemu atalgojumu?
Garāmgājēji sauc NMP dzērājiem uz ielas ar domu, ka tas ir katra pilsoņa pienākums. Bet nepadomā, ka uz līnijas vairs var nebūt brīvu NMP mašīnu,kas nepieciešamas patiešām ārkārtējos gadījumos. Mediķi ierodas pie dzērāja, sagaida policiju, nodot „klientu” policistu rokās un aizbrauc tālāk. Kāpēc nepasaukt policiju uzreiz?
Cilvēki bēg no šī darba kā no slīkstošā kuģa, jo katru dienu dienests izstrādā jaunus rīkojumus, kurus izpildot zūd motivācija un vēlme palīdzēt pacientiem. Pacients paliek otrajā plānā, bet pirmajā – papīri un dokumenti.
Es novēlu veselības ministrei atrisināt šo jautājumu vai kaut vienu diennakti pabraukāties ar mūsu taksometru, tad varbūt kaut kas mainīsies ātrāk. “
