Atrakts no ogļu kalna 0
Lai mēs neapmaldītos Veclaicenes pauguros un māju puduros, ANSIS BĒRZIŅŠ piesakās atbraukt pretim līdz šosejai, lai rādītu ceļu uz savām mājām. Pagalmā viņu jau sagaida pa rokai noliktais ratiņkrēsls. Iepriekšējā vakarā Ansis pārradies no rehabilitācijas centra “Vaivari”, kur aizvadījis desmit dienas un tagad saka – mājās tomēr ir vislabāk.
Gaidot mūsu ierašanos, Anša mamma Mudīte, kas visu šo laiku bijusi un vēl tagad ir dēla stiprais balsts, atprasījusies no darba.
Kad ieejam mājā, viņa stāsta par pārmaiņām, kas tajā veiktas, lai Ansis varētu brīvi pārvietoties ratiņkrēslā pa visām telpām. Nelaime notika 2011. gada 11. novembrī. Ansim gan nepatīk kavēties šīs melnās dienas atmiņās, kas ir gan tiešā, gan pārnestā nozīmē melnas. Viņš pirms mēneša bija sācis strādāt SIA “Jaunlaicenes industrija”. Darba vieta atradās Rīgā, ogļu pārkraušanas ostā, kur Ansis strādāja par ogļu drupināšanas operatoru. Jaunā strādnieka uzdevums bija pieskatīt drupināšanas agregātu darbību.
– Nezinu, vai traktora vadītājs, kas ar kausu iekrāva ogles, neredzēja vai neskatījās sev apkārt, bet es tiku notriekts un iespiests ogļu kaudzē. Es šo cilvēku nepazīstu, neesmu viņu sastapis. Nezinu, kā spēju izcelt roku no ogļu kalna, bet tad mani kāds pamanīja un atraka. Citādi es būtu iekrauts kuģī un mani neviens neatrastu. Atmiņas man ir visai miglainas, taču, kad atbrauca ātrā palīdzība, spēju nosaukt savu vārdu, uzvārdu un pat pareizu personas kodu. Es biju tādā šoka stāvoklī, ka neko nejutu, – negribīgi atceras Ansis.
Šajā traģiskajā negadījumā divdesmitdivgadīgais jaunietis zaudēja abas kājas. Pēc operācijas un ārstēšanās Gaiļezera slimnīcā viņu pārveda uz Alūksnes slimnīcu. Taču brūces nedzija, te aizvērās, te vērās vaļā, pūžņoja līdz pat kaulam. Ansim Vācijā dzīvo uzņēmīga māsīca, un viņa ieteica doties ārstēties uz Hamburgas klīniku. Kad vācu speciālistiem aizsūtīja Anša rentgena uzņēmumus un izrakstus no slimnīcas, viņu spriedums, tos aplūkojot, bija – nav labi.
– Zinājām, ka ārstēšanai būs vajadzīga nauda, likām kopā savus ietaupījumus, radu, paziņu saziedoto naudu un lidojām uz Hamburgu. Man tas bija pirmais lidojums dzīvē. Mokoša neziņa par to, kas tālāk būs. Klīnikā mūs uzņēma ļoti laipni. Profesors sasveicinoties sniedza roku, tāpat arī ārsti un māsiņas. Parādīja Ansim, kādas podziņas pie galda jāspiež, ja uznāk sāpes, – stāsta Mudīte. Ansis piebilst, ka tur ar sāpēm nebija jāmokās, jo uzreiz iedeva kādu atsāpinošu līdzekli.
– Kad ārsti pateica – būs jāveic divas operācijas, es ieminējos, vai nevar veikt abas vienlaikus, bet man atbildēja, ka ne, jo tad nevarēšu pakustēties un radīsies izgulējumi. Latvijas ārsti teica, ka ar tādu traumu, kāda ir man, gadoties sastapties reizi desmit gados, jo man nav vienāda garuma kājas, no vienas nav palicis pāri nekas, – noteic Ansis.
Operācijas Vācijas klīnikā un atlabšana pēc tām, kas ilga pusmēnesi, izmaksāja divpadsmit tūkstošus eiro. Tur arī iesākās sarunas par protēžu izgatavošanu. Pēc vācu speciālistu veiktajām izmaksu tāmēm sanāca, ka pirmās – mācību – protēzes maksās divpadsmit tūkstošus eiro, bet funkcionālās sešdesmit tūkstošus eiro.
– Mācību protēzes Ansim izgatavoja tepat Latvijā par valsts līdzekļiem. Ar to palīdzību dēlam jāiemācās noturēt līdzsvars un paspert pirmos soļus, – stāsta Mudīte un atnes parādīt, kādas tās izskatās. Paceļu vienu protēzi un secinu, ka tā ir sasodīti smaga.
– Kad braucu uz Sloku pēc izgatavotajām protēzēm, man teica, ka jāpaņem līdzi apavi. Es pat samulsu, vaicāju – vai tiem jābūt pēc Anša apavu izmēriem. Kad stāstīju par ieceri staigāšanai paredzētās protēzes iegādāties Vācijā, neviens no mūsu speciālistiem neiebilda, neteica – to varam izdarīt tepat. Laikam patiesi Anša gadījums ir ļoti sarežģīts, – spriež Mudīte.
Ansis nenoliedz, ka protēžu izmantošana patlaban ir ļoti sāpīga un smaga procedūra. Galvenais, jāiemācās ar to palīdzību noturēt līdzsvaru, bet paspert soļus bez pieturēšanās vēl neizdodas. Kad šī prasme būs apgūta, tad atliek vien tāds “sīkums” kā dabūt sešdesmit tūkstošus eiro, lai dotos uz Vāciju pēc īstajām protēzēm.
Mudīte ir pateicīga un aizkustināta par to, ka novadnieki viņus neatstāj nelaimē vienus. 1. decembrī Veclaicenes kultūras namā notika vērienīgs labdarības pasākums, ko rīkoja Alūksnes un Apes novadu fonds ar mērķi – vākt līdzekļus Anša protēžu iegādei.
– Koncertā piedalījās Veclaicenes mūziķi Gunārs Plukšs un viņa meita Zane Sīle, Alūksnes koris “Atzele”, muzicējošās māsas Ilze un Inese Ērmanes, koklētāji no Alūksnes mūzikas skolas, uzstājās arī jaunieši no Apes. Ka tik kādu neaizmirstu nosaukt. Pēc koncerta notika izsole, kurā piedalījās vietējie amatnieki ar saviem darinājumiem – aitas vilnas spilventiņiem, zāļu tēju maisiņiem, gleznām, galdniecības izstrādājumiem. Uz pasākumu ieradās daudz, apmēram simts ļaužu. Ansis pats gan tajā nepiedalījās, jo viņam grūti tik garas stundas nosēdēt ratiņkrēslā, un dēlam arī laikam negribējās, lai viņam būtu pievērsti tik daudzu ļaužu acu skatieni. Bet esmu no sirds pateicīga pasākuma rīkotājiem un tā apmeklētājiem, – ar aizkustinājumu saka Mudīte.
Es par Ansi un viņa traģēdiju uzzināju, kad šovasar intervēju Veclaicenes mūziķus – Gunāru un Zani. Viņi toreiz stāstīja, ka Ansis ir apbrīnojami gaišs un optimistiski noskaņots jaunietis. Mudīte arī piekrīt, ka dēls, neraugoties uz notikušo, spējis saglabāt prieku par dzīvi, un cildina Anša gribasspēku.
Viņa ikdienu gaišāku dara arī tas, ka pirms četriem mēnešiem ticis pie automašīnas, kas pielāgota braukšanai ar rokas vadību, un tagad var pārvietoties, kur vien tīk. Ansis skaidro, ka pārdevis savas iepriekšējās mašīnas un ar labu cilvēku palīdzību ticis pie tagadējā braucamā.
– Ārsti jau uzreiz teica, lai viņš nepaliek viens četrās sienās, – piebilst Mudīte.
– Es nesēžu mājās, man ir draugi, pie kuriem aizbraukt ciemos. Nesen biju aizbraucis uz Cēsīm pavērot un pats pamēģināt spēlēt invalīdu basketbolu. Man tikai jāiemācās uz laukuma pārvietoties ar sporta ratiņkrēslu. Skatījos, ka citiem tas izdodas virtuozi, vajadzīgs tikai treniņš. Es vienīgi pats netieku galā ar sava ratiņkrēsla iecelšanu mašīnā. Esmu redzējis tādus, ko var salikt kopā kā čemodānu, un tad jau nebūtu problēmu pašam tos iecelt un izcelt no mašīnas. Mudīte smej, kamēr tādu ratiņu nav, viņa dēlam visur kratoties līdzi. Anša tētim nav laika to darīt, jo viņam jāpelna iztika ģimenei. Bieži vien jaunāko brāli apciemo lielais brālis, kurš dzīvo netālajā Alūksnē, un māsa no Rīgas.
Tā jau nav, ka Ansis savas dienas tagad vadītu dīkā. Mudīte dēlu dēvē par brigadieri, jo viņš labi prot organizēt darbus, piemēram, parūpējies, lai tiktu sagādāta malka. Arī ēdienu Ansis var pagatavot, un mamma īpaši uzteic viņa māku izcili izcept pelmeņus. Ansis neslēpj – knifs slēpjas tajā, ka pēc cepšanas pelmeņi jāpārlej ar ūdeni.
– Sākumā, kad Ansis nevarēja pakustēties, es visu laiku biju viņam līdzās, bet tagad dēls jau kļuvis patstāvīgs, spēj pats par sevi parūpēties, – stāsta Mudīte.
Savulaik Ansis ir mācījies par automehāniķi un lūkojis laimi meklēt arī ārzemēs.
– Es aizbraucu strādāt uz Nīderlandi, kur fermās ķēru vistas un tītarus, ko pēc tam nogādāju uz kautuvi. Redzot, ar kādu ķīmiju putni tur tiek baroti, negribējās vairs ēst vistas gaļu. Pēc divu gadu strādāšanas ārzemēs sapratu, ka negribu mētāties pa pasauli, jo mājās ir vislabāk, – secina Ansis.
– Kad tikko bija notikusi nelaime ar Ansi, darba devēji solīja – būs viņam kājas, būs automašīna. Teicu – dosimies pie jurista, lai vārdi iegūtu juridisku apstiprinājumu, un tad iestājās klusums. Sākumā jau vainu par notikušo gribēja uzvelt Ansim, bet Valsts darba inspekcija atzina, ka viņš nav vainojams šajā negadījumā. Patlaban ir ierosināta krimināllieta. Mēs jau neko negribam panākt, jo Ansim kājas neviens neatdos. Vēlamies vien to, lai tāda nelaime darba vietā nenotiktu ar kādu citu, – noteic Mudīte.
