Ātrāk nenozīmē labāk! Nesalīdziniet mazuļu attīstību. Kā bērniem palīdz fizioterapeits 0
Konsultē LĪGA BARONE-TAMOVIČA, fizioterapeite
Fizioterapeits izvērtē pacienta stāvokli, izjautājot viņu un ar dažādām diagnostikas metodēm pārbaudot, piemēram, stājas un gaitas īpatnības, muskuļu spēku un locītavu kustīgumu. Pēc izmeklēšanas speciālists iesaka, kāda palīdzība pacientam nepieciešama un vajadzības gadījumā piedāvā izmantot piemērotāko no daudzajām terapijas metodēm.
Fizioterapija balstās sadarbībā starp fizioterapeitu, pacientu un citiem veselības aprūpes speciālistiem. Latvijā ir ap 300 sertificētu fizioterapeitu.
Lielākais darītājs – fizioterapeits vai pats bērns
Visplašāk izmantotā fizioterapijas metode ir vingrošana. Taču terapijas laikā var izmantot gan dažādas muskuļu ārstēšanas un stiepšanas metodes, gan kustību un stājas vingrinājumus, relaksācijas pozas, elpošanas vingrinājumus, līdzsvara un koordinācijas treniņus, gan arī īpaši specializētas metodes, piemēram, teipa līmēšanu vai Bobata terapiju.
Fizioterapeits savā darbā mēdz izmantot palīgrīkus – bumbas, elastīgās gumijas, trenažierus, nereti arī fizikālās medicīnas aparātus un faktorus, piemēram, siltuma un aukstuma paketes. Nodarbības var notikt gan vingrošanas zālē, gan baseinā, gan pie pacienta mājās.
Mazuļa attīstību fizioterapeits novērtē pēc tā, kā viņš kustas, kādās pozās labprāt spēlējas, bet lielākiem bērniem izvērtē, kāda ir stāja, gaita, muskuļu spēks, kustību apjoms, arī dzīvesveida īpatnības un citas nianses. Svarīgi, lai nodarbības raisa prieku par kustībām un ļauj izbaudīt savu varēšanu. Vieglāk to panākt, ja nodarbībās tiek izmantots inventārs un izdoma.
Populārākās fizioterapijas metodes bērniem
✔Fizioterapeitiskā jeb ārstnieciskā vingrošana. Bērniem – lielākoties ar spēļu elementiem. “Pieaugušie strādā, bet bērni – spēlējas,” teicis šveiciešu bērnu ārsts Remo H. Largo. Ar rotaļu elementiem bērni spēj pat sarežģītus un grūtus uzdevumus veikt ar lielu entuziasmu. Terapeitiskiem mērķiem izvēlas specifiskus vingrojumus, ņemot vērā pacienta veselības problēmu, piemēram, skoliozes korekcijai, stājas uzlabošanai vai muskuļu saspringuma mazināšanai.
✔ Veselības vingrošana ar vispārattīstošiem vingrojumiem un joga; vairāk domāta profilaksei.
✔ Bobata terapeitiskie vingrojumi. Parasti tos izmanto zīdaiņiem un bērniem dažādu neiroloģiskas izcelsmes problēmu risināšanai, ja ir attīstības traucējumi – piemēram, lai normalizētu muskulatūras tonusu vai uzlabotu kādu kustību, spēju noturēt noteiktu pozu. Tas, cik šajā vingrošanā iesaistās pats bērns, cik tā ir speciālista vadīta, atkarīgs no fizioterapeita, taču pamatuzdevums ir palīdzēt mazajam pašam izdarīt kustības (fizioterapeits tajās tikai ievirza, nevis izdara ar bērnu kādus vingrojumus).
✔ Teipošana. Pašlaik šo spe-ciālo elastīgo plāksteru līmēšana ir ļoti populāra. Fizioterapeits katrā gadījumā izvēlas efektīvā-ko metodiku, kā lietot teipu, lai bērnam uzlabotu stāju, veicinātu konkrēta muskuļa precīzāku funkcionēšanu. Mazuļiem var patikt, ka teipi ir dažādās košās krāsās.
✔ Vingrošana ūdenī. Bērnus tā parasti iepriecina, bet svarīgāk, ka vingrojumi ūdenī efektīvi stiprina ķermeņa muskulatūru un vienlaikus ir saudzīgi locītavām. Tas ir arī labs koordinācijas, sirds asinsvadu un elpošanas sistēmas treniņš. Var izmantot gan vispārattīstošus vingroju-mus, gan speciālus vingrojumus peldēt apmācībai.
Ātrāk nenozīmē labāk
Visbiežāk bērni pie fizioterapeita nonāk pēc ārsta nosūtījuma. Bet dažkārt, labu gribēdami, vecāki pēc savas iniciatīvas ved bērnu uz masāžām, uz fizioterapijas nodarbībām un procedūrām. “Vērtīgāk, ja bērns kustības apgūst ar izpratni, nevis motoriski. Turklāt kustībām ir jābūt regulārām, iekļautām ikdienā, nevis izpildītām tikai pāris reižu nedēļā pie terapeita. Svarīgāks ir nevis tikai rezultāts, bet pats kustību process, kā bērns visu apgūst un iemācās,” uzsver fizioterapeite Līga Barone-Tamoviča. “Ja zīdainītis nespēj aizsniegt rotaļlietu, jo vēl nemāk velties, tikai pagriezties uz sāna, viņu var rosināt kustībai, tuvumā noliekot rotaļlietu. Arī lielāks bērns spēļu laukumā uz rāpšanās rīka pats var izmēģināt, apdomāt, kur likt kāju, kur labāk pieturēties, kā izlīst cauri.Bērna domas, intereses un paša izvirzītie mērķi, kā sevi attīstīt, ir svarīgākas nekā rezultāts – vai viņš tagad veļas vai neveļas, uzkāpa vai neuzkāpa līdz pašai augšai kāpelēšanas rīkā. Kustība kā process ir būtiskākā.
Kādā pētījumā salīdzināja divus aptuveni gadu vecus puikas: viens prata velties un līst uz priekšu, otrs – mācēja jau piecelties kājās un apsēsties. Varētu domāt – otrais prot vairāk. Taču zēns, kurš līda uz priekšu, vēlās uz muguras un vēdera, spēlējās, atbalstoties uz sāniem, atkal palīda un apvēlās, visu laiku bija kustībā. Kamēr otrs mazulis, kurš jau prata sēdēt, apsēdās, spēlējās, brīžiem stāvēja, atkal apsēdās – viņa kustībām patiesībā bija mazāk variāciju un mazāk aktivitātes. Tas lieku reizi apliecina – lai izvērtētu bērna kustīgumu, slodzi, kustību daudzveidīgumu, svarīgi viņu vērot.
Protams, noteiktu prasmju apgūšanai ir savs laiks, īpaši tas ir svarīgs pirmajos dzīves gados. Taču arī mediķu uzskati, ko noteiktā vecumā bērnam vajadzētu prast, ne vienmēr ir vienādi. Līdz 8 mēnešu vecumam bērnam būtu jāsāk velties no muguras uz sānu. Taču, ja bijusi kāda nopietna saslimšana vai bērns dzimis priekšlaikus, ir normāli, ja šo prasmi apgūst vēl vēlāk. Tāpat pieļaujami, ja bērns vēl gada un 3 mēnešu vecumā nestaigā – veselam bērnam prasme staigāt jāapgūst līdz 18 mēnešu vecumam.
Vērtējot bērna attīstību, jāpievērš uzmanība tās norisei – vai tā ir dinamiska, progresējoša. Tomēr, ja rodas kādas ne-skaidrības vai bažas, ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta vai fizioterapeita.“
Salīdzināšana ar citiem, īpaši audzinot pirmo bērnu, ir diezgan bieži izplatīta, bet sliktākais, ko varam nodarīt. Bērnam tā ir emocionāli netīkama,” pārliecināta fizioterapeite. Dažkārt uz fizioterapijas kursu ilgi jāgaida rindā, un vecāki satraucas, ka kaut kas bērna attīstībā tiks nokavēts. “Ja terapija ir nepieciešama, bet uz valsts apmaksātu pakalpojumu jāgaida, ieteicama kaut viena maksas konsultācija pie fizioterapeita. Tā vecāki iegūs gan vēl vienu viedokli par to, cik nopietna ir bērna problēma, gan arī varēs ātrāk uzsākt nepieciešamās darbības, lai to risinātu. Taču jāatgādina: attīstība ir dabisks process, kas ir atkarīgs no bērna, nevis no fizioterapeita. Visi bērni paši iemācās gan velties, gan līst vai rāpot, piecelties, apsēsties un staigāt. Vecākiem jātic, ka bērns to spēs, bet, ja nepieciešams padoms vai palīdzība, jādodas pie speciālista un jāveic viņa ieteiktie vingrojumi. Ar to bieži vien ir pietiekami, lai mazulis attīstītos harmoniski.
