Gada sākumā jūs tomēr kāpāt uz skatuves dēļiem Ziedoņa nepublicēto dienasgrāmatu iestudējumā “Citādas debesis, tā pati dvēsele”. 2
Tas ir pavisam cits žanrs, un man bija brīnišķīga komanda. Aktieris jau ir kā prostitūta – vienmēr ņem, ko tev dod, bet te es pati varēju izvēlēties režisoru Pēteri Krilovu, skatuves partnerus – aktieri Vili Daudziņu, mūziķi Kasparu Zemīti. Visi tik trāpīgi katrs savā vietā, spilgti improvizētāji – augstas klases profesionāļi.
Pašai šķiet, ka izdevās?
Cilvēki cēlās kājās, bija skaisti. Alvis Hermanis savā dienasgrāmatā raksta, ka aktierim dzejai nav jādod sava interpretācija, skatītājs grib klausīties dzejnieku. Taču es esmu grēkojusi, man gribējās interpretēt. Tāpēc Ziedonim nepatika, kā aktieri runā viņa dzeju, vienīgie izņēmumi bija Jānis Paukštello un Kaspars Znotiņš. Pats savus darbus Imants lasīja ļoti labi.
Rudenī, 15. septembrī, mūzikas namā “Daile” atkal būs izrāde – esat mīļi gaidīti! Gada nogalē jāiznāk arī grāmatai ar tekstiem no koncertuzveduma. Lūdzu, lai Zigmunds Skujiņš uzraksta ievadu, bet viņš saka – Ausma, par Imantu visu esmu pateicis. Atļāva izmantot savas vēstules – tās ir tik bagātas, kaut vai šī: “Mīļais, Imant, man nav daudz ko tev teikt, vārdi līdzīgi kā naži ar laiku nodilst plāni. Tagad, kad Tu esi 75 gadus vecs, es par Tevi vairs nebaidos. Es baidījos par Tevi tad, kad Tev vēl nebija 30, 40, 50 gadu. Tagad es baidos domāt, kas būtu ar mums, ja šis laiks būtu aiztecējis bez Tevis.” Pēdējais teikums ir pasvītrots.
Kas šodien aizņem jūsu prātu un domas?
Meklēju to, kas nav sadzīviskais. Gribu tikties ar cilvēkiem, kas prot paskatīties uz pasauli ar distanci – kā mūsu viedie Zigmunds Skujiņš, Juris Rubenis. Vēlos to lielo pasauli arī pati saredzēt.
Ceļojums uz Romu palīdzēja tai pietuvoties?
Stāvēju pret to lielumu ar svētbijību un redzēju, ka pasaulē ir kas lielāks par karoti un zupas bļodu. Romā es to sastapu. Pie Trevī strūklakas vai Svētā Pētera katedrālē, vai pie brīnišķīga mākslas darba – skaties un domā, ak, Dievs, cik cilvēks ir skaists! Kurā brīdī kļūstam neglīti? Katrs cilvēks taču var būt pilnvērtīgs, pašpietiekams un bagāts, ja vien viņš iepazīst sevi. Atrodiet sev laiku, un nemāniet sevi, ka jums tā trūkst – vajag tikai gribēt.
Man ļoti gribētos, lai katrs savā dzīvē sajustu lielo pasauli, to gara un dvēseles mājokli – mākslā, dabā vai cilvēkā, kas tev to parāda. Man to iemācīja Hanss Selje, viņa grāmatu “Mana mūža stress” uzdāvinātu visiem saviem draugiem.
Varbūt mūsu sarunu lasīs kāda norūpējusies, darbos noskrējusies mamma vai tētis un teiks – kāda māksla, ja man jārūpējas, ko bērniem celt galdā un vilkt mugurā! Kā lai cilvēks no savas rūpju ikdienības paceļas uz lielo pasauli?
Lai iestāda kaut vienu puķu stādu! Un saprot, ka lielais var būt mazumā, bet tas ir jāierauga – kaut vai uz mirkli. Lai māca saviem bērniem skatīties un ieraudzīt īpašo, vienreizīgo, kas piemīt tikai šim ziedam. Imantam ir dzejoļu krājums “Re, kā” – kukainīt, re, kā saule spīd!
* Monāde – esamības struktūras, substances vissīkākā, tālāk nedalāmā daļa.
