Par ko jums abiem patika runāties? 2
Kad bijām jauni, vairāk skrējām apkārt. Braukājām ar moci, ceļojām, arī uz ārzemēm.
Kaut kad jau pierimāt…
Kad Murjāņos uzcēlām māju, mums bija tāda five o’clock (angļu pēcpusdienas tējas laiks, tulkojumā – pulksten pieci. – I. P.) tradīcija, kad visi, kas gribēja, varēja nākt ciemos uz tēju. Teicu, lai tikai neierodas citā laikā, kad Imants strādāja, bet ap pieciem, lūdzu, jo tad viņam bija vajadzīgs pārtraukums. Uz tējas laiku pie mums pat no Rīgas brauca. Vai nu pie kamīna sēdējām, vai ārā – iedzērām, tad arī parunājām, un pēc tam ar pilnu jaudu varēja vakara cēlienu strādāt.
Kādā no intervijām stāstījāt, kā Ziedonis jūs pēc izrādes mājās sagaidījis ar pamatīgi saceptiem kartupeļiem, kas pārlieti ar pienu. Biju iedomājusies, ka viņš ir feinšmekers (gardēdis. – I. P.)!
Kur tad viņš, no Ragaciema zvejniekiem nācis, tāds feinšmekers varēja būt? Vēlāk jau samācījās. Es pati esmu ēdusi sojas eļļā mērcētu rupjmaizi – pēc kara, gan arī baudījusi maltīti no sudraba traukiem pie Dānijas karalienes viņas pieņemšanā uz kuģa. Toreiz Imants – nu nevar teikt, ka izgāzās, bet atļāvās gan. Nes sulaiņi sudraba traukos sēnītes, viņš paņem dažas ar rokām. Pienāk kundze, kas to ievērojusi, un kā tādam aborigēnam sāk skaidrot, ka sēnītes paredzēts ņemt ar dakšiņu. Domāju, ko nu tagad teiksi? Bet viņš atbild, ka sēnēs esot speciāls micēlijs, kuru ar dakšu, ja vien tā nav no sudraba, nemaz nedrīkst bakstīt. Viss šeit ir karalienes sudrabs, kundze saka. Imants atvainojas – būtu zinājis, ņemtu ar dakšu – un tika sveikā cauri.
Tāds viņš bija – darīšu, kā gribēšu, man jūsu galma likumi nav jāievēro. Viņam patika arī jokoties – turpat uz kuģa paprasīja, vai galmā nevajagot dārznieku? Vispār esot dzejnieks, bet mākot labi puķes kopt.
Ja visi raka vienā stūrī, viņš to darīja pretējā pusē – kā tas labi parādīts izrādē “Ziedonis un Visums”. Imants nekad negāja pūlī un nedarīja kā visi.
Un mājās – tāpat?
Bez šaubām – kā gribēja, tā darīja.
Kā vērtējat izrādi – tuvu patiesībai?
Izrāde ļoti patika, pat ar visu ēzelīti – es izsmējos! Un Kaspariņš (izrādē – Ziedoņa lomas tēlotājs Kaspars Znotiņš. – I. P.) – tik līdzīgs Imantam, ka reizēm tā jocīgi palika. Viņš iepriekš nāca pie mums un mācījās Imanta runas intonāciju.
Kad gadās noskatīties labu iestudējumu, vai negribas atgriezties uz skatuves?
Man pietiek, ka no mākslas gūstu gandarījumu, varu līdzpārdzīvot, raudāt un priecāties. Un “Antigone” Nacionālajā teātrī līdz šim ir bijusi absolūtā virsotne!
