Pašas bērnu jums nav veselības dēļ vai tas bija upuris mākslas vārdā? 2
Nē, to es nekad neupurētu. Tas bija traģiski un reizē vienkārši. Kara laikā nonācām Kurzemē pie kādas saimnieces, kurai bija govs. Lopiņu nācās slēpt, guldīt uz zemes un vēl purnu siet ciet, lai kāds neuziet un viņu mums neatņem. Vajadzēja taču bērnus kaut kā pabarot. Atgriezāmies Rīgā ar visu govi – saimniece bija to atdāvinājusi – un apmetāmies Daugavas malā, kur pašiem dzīvošanai bija kaut kāda būdiņa. Vēlāk gotiņu pārdevām, taču atklājās, ka viņa ir slima ar tuberkulozi, mammu par to iesūdzēja tiesā. Tuberkulozi dabūjām abas ar māsu, ārstējāmies Mežaparka sanatorijā. Kad apprecējāmies, viņai bija bērni, man – nē, jo slimība bija skārusi ne tikai manas plaušas. Tolaik tur nekādi nevarēja līdzēt. Mūsdienu medicīna ar to tiktu galā.
Vai braucāt Ziedonim līdzi viņa Latvijas ekspedīcijās, kurās tapa “Kurzemīte”?
Kurzemīti sākām apceļot abi kopā. Tolaik mums mašīnas vēl nebija, braucām ar stopiem. Gāju gar ceļmalu, taisīju meža zemeņu pušķīšus – kas pa ceļam paņēma, tam uzdāvināju. Kā tie vīri apjuka, ka es tāds skuķis viņiem sniedzu zemenītes! Un tad vienā brīdī Imants teica – nē, tu vairāk nenāksi man līdzi. Viņam ir sava programma, bet es runājoties par citām tēmām, un tad cilvēkam jāsaskalda uzmanība uz diviem. Gājām katrs savu ceļu, bet vakarā satikāmies norunātā pilsētiņā.
Vēlāk, kad pašiem bija savs auto, braucām pa Leišmalīti – es pie stūres. Piestājam pie Skaistkalnes baznīcas, kur sievas sanākušas, tās tik iesaucas “Mini mani!” un visas pie manis. Mācītājs, kas pēc tautības bija polis, nesaprot, kas notiek, jo nezina, ka “Mini mani” ir televīzijas spēle, kurā es piedalos. Iedomājieties – visas ticīgās tantiņas ap mani un Imants paliek ēnā.
Kā runāšanās notika? Lauku cilvēks nemaz tā nesāks uzreiz par sevi stāstīt.
Ja garām kāds brauca pajūgā, palūdzām, lai atļauj mums uzmesties uz ratu rāmja – sēžam, kājas kūļājam un saruna sākās it kā pilnīgi ne no kā. “Ko tad jums katru vasaru šitādi dunduri! Vai katru dienu tā braukājat, un kur tad siens?” Nekādas gudrās lietas, tikai par dzīvi. “Un vīri arī kaut ko palīdz?” Ja gadījās mutīgāka sieva, tā attrauca – ko ta’ vīri, nekas no viņiem nav! “Ak, tad viss uz tiem sievietes pleciem? Stipras mums tās sievietes,” tā Imants. Ja viņš redzēja, ka runātāja ir vairāk ko vērta, ilgāk izjautāja.
Tas bija kaut kas līdzīgs, kā Krišjānis Barons vāca dainas, tikai Imants savās grāmatās uzrādīja cilvēkus. Kā viņš teica – jums laukos dzeju nevajag, tā vairāk pilsētniekiem. Jūs atverat durvis un ieraugāt lauku, mežu, tāli, pļavu, kokus, putnus, un dvēsele top piepildīta. Ko redz pilsētnieks? Mans prieks, ka man tagad zied divi kastanīši pagalmā.
