Vai esat priecīga par Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” aktīvo darbošanos? 2
Viņi ir pelnījuši lielu pateicību – Žaneta Jaunzeme-Grende, Renārs Kaupers, Jānis un Māra Holšteini un visi citi dalībnieki. Dažkārt gan man šķiet, ka nedaudz ir par daudz, jo citiem dzejniekiem jau tāda fonda nav.
Pirms sarunas palasīju Ziedoņa dzeju, ko sen nebiju darījusi, – katrs teikums ir kā trāpījums desmitniekā, taču daudz tur skumju. Kaut vai – Atstājiet mani!/Ļaujiet man vienam būt! /Es zinu to dziesmu, ko dzied lapas, kad rudenī trūd. /Es zinu to ceļu, pa kuru dūmi debesīs zūd. Kāpēc tā?
Galvenās Ziedoņa tēmas ir ceļš un gaisma. Šis rakstīts laikā, kad Imants vēl bija saistīts ar sadzīvi un nebija uzgājis uz sava īstā ceļa. Viņš gribēja iet tālu un ilgi un nebija radīts ģimenei.
Kā spēja sadzīvot abu mākslinieku Imanta un Ausmas ego? Droši vien kāds piekāpās.
Mūsu svaru kausi nebija līdzsvarā – es to novērtēju un sapratu: ja nepiekāpšos, Imantu zaudēšu. Man bija jāizvēlas.
Tā ir grūta izšķiršanās.
Kā tad bija Aspazijai, kad viņa rūpējās par Raini un kāpa Lugano kalnā ar maltīti dzejniekam? Vai tā bija viņas sūtība un gandarījums? Ar precēšanos nemaz tā nesteidzos. Apstākļi man ne visai bija pieņemami, bet kāda stiprāka vara nolika visu savās vietās.
Viņa bildinājums ir bijis gana pārliecinošs. Vai arī romantisks – dzejnieks taču? Kā Ziedonis jums lūdza roku?
Viņš neko tādu nedarīja, vismaz ne tā kā visi. Uzkāpa pie mums uz dzīvokli – tolaik dzīvoju ar vecākiem mājā pie Brīvības pieminekļa –, līdzi viņam bija cirvītis. Kā ienāca, cirvīti ietrieca stenderē, un tā tas tur karājās, kamēr viņš mani no turienes aizveda. Tāds bija Ziedoņa bildinājums.
Un kā ar atzīšanos mīlestībā?
Par to mēs nerunājām, taču jutām, ka abi esam – kā tagad saka – vienā frekvencē. Imants izdomāja mani par Auķi saukt, un man tas patika, jo esmu atvērtais un tiešais tips, ar to arī iepatikos viņa tēvam un mātei. Ragaciemā viņi nepavisam neizpauž jūtas. Apķerties ap kaklu – tas ir neiedomājami, bet es tieši tā darīju – iegāju sētā, o, tētiņ, mammulīt, mēs esam klāt, un bučas uz vaiga. Imanta māsa Anita tik nosaka – nu jau tētiņš kūst un ir pilnīgi beigts.
No kurienes jums tāda atvērtība pret cilvēkiem tolaik un arī tagad?
Domāju, tas ir nepiepildījums, mīlestība, kuru nevarēju atdot savam bērniņam.
