Kas lielāks par karoti un zupas bļodu. Saruna ar Ausmu Kantāni 2
Uz Imanta dzimšanas dienu maijā Ausma Kantāne-Ziedone dzīvokļa lodžijas palodzi parasti apstādīja ar atraitnītēm. Tā bija viņas dāvana jubilāram. Jau piekto pavasari sveiciens dzejniekam uzzied Ragaciema kapu kalniņā, bet Auķis, kā sievu uzrunāja Imants, ir ceļa meklējumos uz pasauli ārpus sadzīviskās realitātes.
Ausma nupat atgriezusies no ceļojuma uz mūžīgo pilsētu Romu – pirms tam vairāk nekā desmit gadus nebija devusies ārpus Latvijas. Tā sagadījies, ka tieši uz Imanta dzimšanas dienu 3. maijā viņa gluži kā pasakā nonākusi krustcelēs ar trīs izvēlēm – piedalīties apbalvojuma “Laiks Ziedonim” laureātu cildināšanas sarīkojumā Rēzeknes “Gorā”, saņemt Triju Zvaigžņu ordeni Rīgas pilī vai doties sen iecerētā braucienā uz Romu. Valsts prezidenta kancelejā nomierinājuši, ka apbalvojumu varot pasniegt arī 18. novembrī, un novēlējuši labu braucienu uz ārzemēm. Kāpēc Roma? Modernisms viņu neinteresē, senatne gan – kas no tās palicis un kā tā uzrunā.
Pirms ceļojuma vēl aizdevusies uz Ragaciema kapu kalniņu, lai ļaudis nemēļo, ka kundze braukā apkārt un vīra atdusas vietai laika neatliek. Sastādījusi dažas tūjas un atraitnītes – zili, balti, dzeltenas kā jūra un saule. Imantam paticis raibos ziediņus uz lodžijas malas vienu pēc otra pasmaržot – katrai krāsai sava smarža – viņš noteicis.
Redz, kā sanāk – mūsu abi lielie dzejnieki nemaz nav izredzēto vidū Rīgas Meža kapos. Ziedonis guldīts Ragaciemā, Vācietis – Carnikavā.
Imantam Rīga nepatika, gribēja, lai apglabā Ragaciemā. Tie ir dzimtas kapi, kur atdusas viņa mamma un vecāmamma. Kaut gan viņš arī Ragaciemu nemīlēja un tāpat – jūru. Kapa vieta iekārtota vienkārši un eleganti – ir ozolkoka kāpnes, dzirnakmens, bet uz lielas pelēkā granīta kapa plāksnes – viņa paraksts.
Cilvēki atceras Ziedoni, nes ziedus?
Uz Imanta kapa visu laiku ir ziedi. Noliku zālienā Latgales māla podus, lai ir kur likt puķes, taču dažs tāpat tās novieto uz zemes. Kāds atnes putna spalvu, cits – zaru ar kastaņām vai no ogulāja – ar visām ogām.
Kad pienāks tā stunda, jūs būsiet viņam blakus?
Jā, tā mēs ar Imantu vienojāmies.
Sapnī esat vīru redzējusi?
Nav viņš man nekādā veidā parādījies vai aicinājis, kaut ko skaidrojis. Dažkārt jūtu, ka Imants ir klāt, bet īpaši neuzrunājot vai dodot norādes.
Gribētos satikties?
Man bišķiņ bailes – ka neaicina pie sevis. Es jau smejos…
Vai ticat reinkarnācijai?
Kā Rainis saka – gars ir mūžīgs. Kaut kad tā monādīte*, kas augšā, atkal nonāks uz zemes… Tā apstiprina pasaules mūžīgo ritu.
Jūsu bijušajā Murjāņu mājā tagad ierīkots muzejs. Vai vasarās nepietrūkst skaistās vietas?
Tas ir izdzīvots etaps, kam pielikts punkts. Laikam man der tas Raiņa teiciens – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Tāpat ar teātri – man nav tā kā Elzai Radziņai, kas bez skatuves nevarēja. Beigas ir jauna sākums, un jauna atziņa liek no vecā šķirties, dažreiz arī ar sāpēm.
