“Atraisīt brīvākas rokas meža īpašniekiem, kuriem šajos neskaidrajos laikos jāsaimnieko!” Mežsaimnieki iezīmē nopietnas problēmas 8
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) Latvijai piešķirtā finansējumā – 1,82 miljardos eiro – lauvas tiesa – 37% jeb 676,2 miljoni – novirzīti klimata pārmaiņu izraisīto seku mazināšanai. Taču joma, kurai ir ārkārtīgi liela nozīme ES Zaļā kursa ietvaros nemitīgi daudzināto SEG emisiju piesaistē, proti, mežsaimniecība, ir apdalīta.
Šai nozarei no Atveseļošanas fonda iedalīta apaļa nulle. Lai gan atbildīgā ministrija iepriekš argumentēja 21 miljona eiro piešķīrumu meža ekosistēmu noturības un vērtības celšanai, no pieprasījuma paketes tas pēdējā brīdī izņemts.
Saskaņā ar Zaļā kursa vadlīnijām klimata pārmaiņu kontekstā meža zemju piesaistīto siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju apjomam 2050. gadā Latvijā jābūt 3,38 miljoni tonnu oglekļa dioksīda (CO2) ekvivalenta. Lai to panāktu, jāpaaugstina meža ekosistēmu noturība jeb, vienkāršoti skaidrojot – jānomaina neproduktīvie un jāaudzē jauni meži.
Ekstrēmu dabas parādību radītos riskus mežaudžu attīstībai var mazināt un papildu CO2 piesaisti nodrošināt, tikai izvēloties klimata kaprīzēm pielāgotu stādāmo materiālu, kā arī savlaicīgi kopjot jaunaudzes. Iznākumā būtiski uzlabojas koku augšana, koptu audžu ražība var būt pat divas reizes lielāka nekā nekoptām audzēm, kas vienlaikus nozīmē, ka audze piesaista divas reizes vairāk oglekļa no atmosfēras. Koptas mežaudzes ir arī noturīgākas pret ekstrēmām laikapstākļu maiņām, koki nav izstīdzējuši, līdz ar to mazāk cieš vētrās.
Nozīmīga teikšana – zinātnei
Latvijā veikta virkne aprēķinu par to, kas būtu efektīvākie pasākumi klimata pārmaiņu radītās ietekmes mazināšanai mežā, tostarp – kādas darbības valstiskā mērogā būtu jāatbalsta. Nozīmīgākais virziens ir meža atjaunošana ar selekcinētu materiālu un jaunaudžu kopšana, bet – strādājot mazliet atšķirīgi nekā šobrīd, atzīst Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Āris Jansons.
Kopumā situācija vairs neesot tik drūma kā pirms desmit gadiem, kad privātie meža īpašnieki bija samērā konservatīvi pret jauninājumiem. Patlaban arī privātajā sektorā jaunaudžu kopšanas apjoms palielinās, tātad īpašnieki arvien labprātāk investē savu mežu atjaunošanā.
Kāpēc tā? Daļa no jaunaudžu kopšanas pieauguma privātajās platībās saistīta ar pieejamiem atbalsta maksājumiem. Tomēr nozīmīgāka ietekme ir īpašnieku izpratnes un attieksmes maiņai, vēlmei investēt īpašumā ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai. Notiek konsolidācija, proti, tie, kas saimnieko ilgtermiņā, pērk zemes klāt, savukārt tie, kuri savos pāris hektāros veic vienu cirti un saprot, ka nākamajās desmitgadēs nekāda nauda vairs nenāks, īpašumus pārdod. Ja īpašniekam pieder 100–200 hektāri, viņš redz atdevi vismaz katru otro gadu.
Tā rodas izpratne – ja nauda nāk, kaut kas arī jāiegulda, ja nākotnē ir vēlme redzēt gan noturīgu, gan no ekonomiskā viedokļa izdevīgu mežaudzi.
“Būtiskākais, ar ko nākotnē ir jārēķinās saistībā ar klimata izmaiņām, ir meža noturība pret pieaugošo vēja ietekmi. Latvijā esam ievākuši unikālus datus par koku vēja noturību un secinām: nozīmīgāko ietekmi varam panākt, veicinot koku individuālo noturību.
Tas sasniedzams, samazinot jaunaudžu biezumu, kāpinot to ražību un nodrošinot koku stabilitāti. Tas arī nodrošina iespēju audzē par 20–30% ātrāk sasniegt mērķa caurmēru un līdz ar to mazināt vēja bojājumu risku gan mazākas bojājumu varbūtības, gan ietekmes dēļ. Tā iespējams atgūt lielāku daļu vērtības arī pēc vētras, ja tomēr daži koki ir izgāzti. Tādēļ jaunaudžu kopšana arī no valstiskā viedokļa ir efektīvs ieguldījums audžu noturības paaugstināšanā, meža adaptācijā,” tā Ā. Jansons.
Par daudz neskaidrību
“Viens ir sagatavošanās nākotnes klimata pārmaiņu riskiem, bet otrs – jau esošo pārmaiņu mazināšana. Abiem lielākā problēma ir neskaidrība ar nozares likumdošanu gan no Latvijas, gan ES puses. Nāk virkne dokumentu un regulu par dabas vērtību saglabāšanu, zaļo vienošanos utt., kas rada neskaidrību, kā turpmāk dzīvosim, – izmantosim vietējo koksni vai importēsim, piemēram, no Dienvidamerikas,” situāciju raksturo “Silavas” vadošais pētnieks Andis Lazdiņš.
Šobrīd Zaļā kursa ietvaros parādās dokumenti, kas nosaka, ka meža nozarē jārada ievērojamas CO2 piesaistes jau 2030., nevis 2050. gadā, kā bija definēts iepriekš. “Tātad citu sektoru emisijas jākompensē ar mežiem. Saimnieciskā darbība mežos tiek ierobežota ar dabas aizsardzības prasībām, bet, uzliekot emisiju samazināšanas mērķus, prasības kļūst ja ne neizpildāmas, tad tādas, kas ļoti būtiski mainīs saimniecisko darbību. No vienas puses, tiek prasīts, lai tiktu palielinātas koksnes piegādes, lai mums būtu bioekonomika. No otras puses, ir prasība saglabāt vecos mežus, bet, no trešās puses, ir ES atzinums, ka CO2 piesaistes mežos samazinās, jo mums ir daudz slapju un vecu mežu,” saka A. Lazdiņš.
Cita problēma saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem ir teritorijas apmežošana un finansējums pētījumiem par šo tēmu. Lai cik tas dīvaini būtu, zinot, ka Latvijā vairāk nekā 50% teritorijas ir mežs, ar to nepietiek. “Citādi ātri panākt emisiju samazinājumu vai piesaisti mēs nevaram. Primārais pasākums būs kūdras augšņu apmežošana – tie ir ap 150 000 ha jeb 5% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tas ir lielākais emisiju avots. Teorētiski ir skaidrs, ka tas pamatīgi samazinātu emisijas. Ir ļoti svarīgi, lai tiktu atbalstīts pētniecības process, kurš “liek kopā” meža audzēšanu un apsaimniekošanu ar oglekļa uzkrājumiem gan kokos, gan koksnes galaproduktos, un mēs iegūtu arvien precīzākus datus. To pētot, jābrauc uz mežu, jāzāģē koki, jāpēta laboratorijās utt. – tur ir vajadzīgi finanšu resursi.”
Jāmaina domāšana
Ko tas viss prasa no politikas? Atraisīt brīvākas rokas meža īpašniekiem, kuriem šajos neskaidrajos laikos jāsaimnieko, – gan valsts, gan privātajos mežos. Jo vairāk teritoriju izņem no saimnieciskās aprites, vienlaikus uzstājot uz kokmateriālu ražošanas kāpināšanu, jo skaidrāks, ka atlikušajās teritorijās pa vecam saimniekot nevarēs – ir jāintensificē gan meža atjaunošana, gan jānodrošina intensīvāka koksnes plūsma, bet tam ir vajadzīga attiecīga likumdošana, norāda zinātnieki.
“Ļoti svarīgi uzsvērt – Latvija kā Ziemeļeiropas reģions apzinās atbildību par atsevišķiem bioloģiskās daudzveidības aspektiem – par mazo ērgli, melno stārķi u. tml. Nez kāpēc negribam apzināties, ka Eiropas mērogā esam atbildīgi arī par oglekļa uzkrājumu mežā un par koksnes piegādēm. Saskaņā ar prognozēm pēc dažiem gadu desmitiem vairāk nekā 35% Eiropas teritorijas mežsaimniecība kā saimnieciskās darbības nozare vairs neeksistēs klimata pārmaiņu dēļ. Tātad maksimizēt oglekļa uzkrājumu, radīt bioekonomikai izejvielu – tas viss gulsies uz mūsu reģiona pleciem,” tā Ā. Jansons.
Viņš arī norāda, ka ķīmiskās pārstrādes rūpnīca būtu efektīvs veiksmes stāsts. “AS “Latvijas Finieris” nupat rīkoja semināru par koksnes šķiedru izmantošanu farmācijā un iepakojumos. Te ir divi veidi – vai nu pārstrādājam paši, vai pasūtām kuģi ar koka trauciņiem no Ķīnas. Bet svarīgi, ka koku audzējam paši un efektīvi pievienojam ne tikai finansiālu vērtību, bet dodam arī pievienoto vērtību meža zemei.
Tāpēc uzkrājums produktos ir ļoti svarīgs ne tikai no ekonomikas, bet arī no oglekļa uzkrāšanas viedokļa. Esam labās pozīcijās – koksnes pārstrādes rūpniecība ir ar senām tradīcijām, daudzveidīgu investoru grupu, labu perspektīvu. Tomēr šobrīd tikai aptuveni 20% nozāģētās koksnes nonāk produktos. Ja uzbūvētu rūpnīcu, būtu daudz lielāks potenciāls,” uzskata Ā. Jansons.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
