Padoms zemniekam. Kas darāms teļu poliatrīta profilaksē un ārstēšanā 0
Egils Juitinovičs, veterinārārsts, SIA “Vidzemes veterinārais serviss”
Kādā saulainā vasaras priekšpusdienā, ejot gar teļu būdiņām, ar saimnieku uzsākām sarunu par īpašajiem cilvēku talantiem. Šoreiz tas bija par spēju pamanīt teļu, kas īsti labi nejūtas, respektīvi, kad tas vēl ir pašā saslimšanas sākumā. Viens to pamana uzreiz, bet cits tā arī nedaudz savārgušo teļu atpazīt nespēj. Šeit gan ir labā ziņa – investējot darbinieku apmācībā un mērķtiecīgi uzlabojot prasmes, var panākt, ka arī slimu teļu savlaicīga atpazīšana veicas arvien labāk.
Kas ir poliartrīts?
Poliartrīts jeb vairāku locītavu vienlaicīgs iekaisums ir slimība, kuras savlaicīgi uzsākta ārstēšana ir izšķirīga, lai rezultāti būtu pēc iespējas labāki. Parasti iekaisums sākas karpālajās vai vēzīša locītavās, taču var būt skartas arī citas locītavas, piemēram, ceļa vai lecamās locītavas. Teļiem artrīts parasti ir bakteriālas dabas jeb kā sekas bakterēmijai, kad slimību ierosinātājs (baktērijas) nonāk asinsritē, izplatās pa visu organismu un nonāk locītavās, kur lokalizējas, vairojas un izraisa organisma septicēmiju. Dzīvniekam sākumā paaugstinās ķermeņa temperatūra, tas ir saguris, samazinās ēstgriba. Hroniskos gadījumos ķermeņa temperatūra var būt arī normas robežās. Var redzēt vienu vai vairākas nedaudz pietūkušas locītavas, tās ir siltākas un sāpīgas. Ja bojātas locītavas vairāk nekā vienai kājai, teļam nostāvēt ir īpaši grūti un tas to dara nelabprāt. Teļš stāv ar izliektu muguru, mīņājas, sāk straujāk elpot, redzams ievērojams diskomforts, izteikts klibums. Sakarā ar to, ka muskulatūra netiek pilnībā noslogota, jo teļš cenšas atvieglot svaru no bojātās locītavas, ātri iestājas muskulatūras masas samazināšanās jeb atrofija. Šīm muskulatūras izmaiņām arī ir nozīme slimības prognozes izvērtēšanā. Ja tā ir viegli pamanāma, tas liecina par to, ka slimība jau ilgst vairākas dienas, tāpēc izveseļošanās būs maz ticama.
Ārstēšana mēdz būt nesekmīga
Ārstēšana visbiežāk fermas apstākļos ir apgrūtinoša un nesekmīga, īpaši gadījumos, kad situācija ir novēlota. Tāpat jāatceras, ka dzīvnieks izjūt ievērojamas sāpes. Ja skarta tikai viena locītava un gadījums ir svaigs, tad ārstēšanas efektivitātes uzlabošanai var būt nepieciešama locītavas satura evakuācija un skalošana. Tāpat jālieto veterinārārsta nozīmētā antibakteriālo līdzekļu un pretsāpju līdzekļu terapija. Taču ārstēšana ne vienmēr būs veiksmīga un vilšanās var sagaidīt gan veterinārārstu, gan saimnieku. Veidojoties eksudātam jeb iekaisuma produktiem locītavās, tiek ļoti ātri bojāta locītavu virsma, tā vairs nav līdzena un slidena, locītavas šķidrums ir izmainīts, tas vairs nepilda savas funkcijas. Teļš kustoties izjūt lielas sāpes. Diemžēl atjaunot locītavu virsmu praktiski ir neiespējami un tādējādi dzīvnieka saimnieciskā vērtība strauji krītas. Katrs gadījums izvērtējams atsevišķi, un, lai atvieglotu dzīvniekam ciešanas un pasargātu dzīvnieku īpašnieku no nevajadzīgiem tēriņiem, var būt nepieciešama dzīvnieka eitanāzija jeb humāna un savlaicīga dzīvnieka nogalināšana.
Slimības profilakse
Arī poliartrīta gadījumā profilaksei ir galvenā nozīme. Pirmkārt, teļu slimību profilakse nav iedomājama bez savlaicīgas kvalitatīva pirmpiena izēdināšanas. Kvalitatīvs pirmpiens ir ar atbilstošu antivielu līmeni, vismaz 50 mg litrā. Ja antivielu noteikšanai izmanto Brix refraktometru, tad rādītājam jābūt vismaz 22% un vairāk. Pirmpiens jāiegūst tīros traukos, govs tesmenim jābūt sagatavotam, ievērojot iespējami augstus higiēnas standartus. Govs jāizslauc iespējami ātri pēc dzemdībām, bet ne vēlāk kā divas stundas pēc tām. Pēc divām stundām govs pārslēdzas uz intensīvu piena ražošanas režīmu un pirmpiens var tikt atšķaidīts. Jo ātrāk teļš pēc piedzimšanas saņems pirmpienu, jo labāk. Izēdināmais pirmpiena daudzums ir 2–4 litri. Orientējoši tas ir 10% no teļa ķermeņa svara pirmajās sešās stundās, taču minimums ir divi litri divu stundu laikā pēc piedzimšanas.
Der atcerēties, ka teļš piedzimst nosacīti sterils, bez antivielām un spējas pretoties slimībām. Tā gremošanas trakts ir atvērts, lai uzsūktu pirmpienā esošās antivielas, kas ir lielmolekulāri savienojumi. Taču vienlaikus teļš caur šo atvērto gremošanas traktu ir ļoti ievainojams, ja tur, īpaši pirms pirmpiena, nokļūst kaitīgie mikroorganismi, slimību ierosinātāji. Ne visi teļi paši labprātīgi pirmpienu uzņems, tad to nepieciešams izbarot ar zondes palīdzību. Paaugstināta riska grupā būs teļi, kas dzimuši smagās dzemdībās un cieš sāpes. Konsultējoties ar veterinārārstu, jāapsver medikamentu lietošana sāpju un iekaisuma mazināšanai.
Otrkārt, videi, kurā teļš piedzimst, ir izšķiroša loma. Tīra, sausa, bagātīgi pakaisīta dzemdību vieta ir labs sākums teļa turpmākai dzīvei. Tieši tādas baktērijas kā E. Coli un Streptococcus spp. ir biežākie ierosinātāji, kas tiek izolēti no inficētajām teļu locītavām. Jāpatur prātā, ka poliartrītu var ierosināt arī tādas specifiskas baktērijas kā mikoplazmas un hlamīdijas. E. Coli un Streptococcus spp. ir baktērijas, kas dzīvo apkārtējā vidē, ir mēslos un pakaišos, ja ir netīrība, un īpaši – ja ir mitrs un silts. Viens no inficēšanās veidiem ir tieši caur jaundzimušā gremošanas traktu jeb alimentāri. Tur nokļūstot, kaitīgie mikroorganismi uzsūcas un ar asinīm izplatās pa visu organismu, ieskaitot locītavas, smadzenes, kaulus u. c. Par inficēšanās cēloni var kļūt pat tik ikdienišķa rīcība, kā ar netīrām rokām iztīrīta teļa mute no gļotām tūlīt pēc piedzimšanas vai mācot teļam zīst. Roku bāšana teļam mutē pēc piedzimšanas nav tā labākā prakse. Ja nepieciešams, tīra audekla vai gļotu atsūcēja lietošana ir labas prakses piemērs. Tāpat daudz nepatikšanu var aiztaupīt, ja tiek lietoti gumijas cimdi. Ja dzemdības ir noritējušas bez sarežģījumiem, teļš pats spēj atklepot un iztīrīt elpošanas ceļus un uzsākt patstāvīgu elpošanu minūtes laikā pēc piedzimšanas.
Mazāk pieminēts, bet arī ļoti nozīmīgs ir fakts – šiem patogēnajiem mikroorganismiem nonākot teļa mutē un nāsīs, tie nokļūst tālāk elpceļos un var radīt elpošanas ceļu iekaisumus, bet arī no turienes nokļūst asinsritē un izplatās tālāk pa visu organismu.
Treškārt, jaundzimušā nabas apkopšanai un dezinficēšanai ar joda šķīdumu tūdaļ pēc piedzimšanas ir jākļūst par neatņemamu teļa aprūpes sastāvdaļu. Teļam esot mātes organismā, asinsrite notiek caur nabas asinsvadiem, kas savienoti ar mātes placentu. Pēc piedzimšanas asinsrite ar mātes organismu tiek pārtraukta un nabas asinsvadi noslēdzas. Taču joprojām caur tiem var nokļūt mikroorganismi un izplatīties pa visu teļa organismu. Jo netīrākā vidē teļš piedzimst, jo lielāka iespēja inficēties. Nabas dezinfekcija ievērojami samazina šo inficēšanās risku.
Atgādināšu, ka caur nabu infekcija var nokļūt arī vēdera dobumā un izraisīt difūzu vēdera plēves iekaisumu, kas klīniski raksturojams ar strauju veselības stāvokļa pasliktināšanos, vēdera apjoma palielināšanos, kas saistīta ar gremošanas trakta darbības apstāšanos, piepildīšanos ar gāzēm un satura evakuācijas traucējumiem. Prognoze šādos gadījumos ir slikta, un teļš var nobeigties pāris dienu laikā. Nabas iekaisuma gadījumā naba parasti ir pietūkusi, mitra, nabas asinsvadi ir cieti, karsti, sāpīgi. Teļš ir mazkustīgs, tam ir paaugstināta ķermeņa temperatūra – 39 grādi pēc Celsija un vairāk –, samazināta ēstgriba vai tās nav vispār. Ikvienā gadījumā, kad teļam ir saslimšanas pazīmes, ir nepieciešama nabas izmeklēšana.
Kā vēl vienu no bieži sastopamām kļūdām var minēt slimo dzīvnieku turēšanu govju atnešanās boksos. Tas ir īpaši bīstami, ja saslimšana saistīta ar strutainiem procesiem – tādiem kā dzemdes iekaisums, iekaisums kājās un citos organisma apvidos, kā arī elpceļu iekaisums. Šādā veidā ar izdalījumiem tiek inficēta apkārtējā vide un palielinās iespēja šiem slimību ierosinātājiem nokļūt arī teļa organismā gan caur gremošanas sistēmu, gan caur nabu.
Jāuzmanās traumatisku procedūru laikā
Jāatceras, ka jebkura traumatiska procedūra, kas bojā audus, arī var būt cēlonis poliartrīta attīstībai. Piemēram, krotāliju ievietošana, kastrācija. Caur šo procedūru radītajiem brūces vārtiem mikroorganismi nokļūst asinsritē. Atkarībā no dzīvnieka organisma aizsargspējām ar bakterēmiju organisms tiks galā pats ar imūnsistēmas palīdzību un nesaslims vai izveidosies septicēmija vai pat sepse, tas ir – baktērijas sāks vairoties un izraisīs dzīvnieka vispārēju saslimšanu. Baktērijām lokalizējoties kādā konkrētā organisma vietā, piemēram, locītavās, veidosies locītavu iekaisums jeb poliartrīts.
Teļu saslimstību un nobeigšanos nevar novērst, ja neatkārto pamatlietas – pirmpiens, higiēna, patogēno mikroorganismu klātbūtnes samazināšana teļa dzīvesvietā.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
