Juris Lorencs: “Atpūtas” 1939. gada ilūzija 0
Tuvākā mēneša laikā pieminēsim trīs apaļas jubilejas. Pirmā ir “Baltijas ceļa” trīsdesmitā gadskārta. Otrā – paiet astoņdesmit gadi kopš Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas. Un trešā – astoņdesmit gadu kopš Otrā pasaules kara sākuma. Visi trīs datumi ir savstarpēji saistīti. “Baltijas ceļš” atgādināja par Molotova–Ribentropa pakta piecdesmito gadskārtu, savukārt Otrais pasaules karš bija šī noziedzīgā pakta sekas.
Cik aktuālas ir šīs jubilejas šodien? Un vai mēs no tām varam kaut ko mācīties? Vienu mācību mums var sniegt to dienu Latvijas prese.
Proti, kā tika pasniegti notikumi. Un tā – 1939. gada 1. septembris. Diena, kad nacistiskās Vācijas armija iebruka Polijā. Protams, populārā žurnāla “Atpūta” veidotāji, kuri nodeva žurnālu tipogrāfijai augusta beigās, to nevarēja paredzēt. Uz žurnāla vāka – mazpulcēni, trešajā lappusē – Ulmanis mazpulcēnu vidū. Tālāk – reportāža par Vienības velobraucienu un interesants materiāls – “Vācija sargā savas robežas”. Fotogrāfijas rāda pretgaisa aizsardzības iekārtas, prettanku žogus, ceļu barjeras.
Nākamais numurs, kas iznāca 8. septembrī, jau ziņo – “Eiropā sācies jauns karš”. Ilustrācijai dažas fotogrāfijas ar karojošo valstu bruņu tehniku un īsa informācija par Poliju, kas toreiz robežojās ar Latviju. Neviena komentāra, nevienas analīzes, kā notiekošais iespaidos mūsu zemi! Toties vieta atradusies apjomīgam rakstam “Nēģu laiks sācies”. Vieniem sācies karš, mums – nēģu laiks.
Nākamajā, 15. septembra, numurā jau redzama fotogrāfija – “Vācu bruņotie spēki ieiet Polijā”. No 32 žurnāla lappusēm karam veltīta viena. Un atkal neviena komentāra! 22. septembra numurs iznāk ar simbolisku fotogrāfiju – Latvijas armijas kareivis, fonā Daugava pie Piedrujas, upes pretējā krastā – vēl nesenā Polijas pilsētiņa Druja. Pirms dažām dienām to bija okupējis padomju karaspēks.
29. septembris, uz “Atpūtas” vāka foto “Modrie Rīgas sargi”, kas rāda kareivjus pie zenītlielgabala. 6. oktobris, dīvaina fotogrāfija: “Atstājot Beļicas pilsētu, poļi to pamatīgi izpostīja. Tagad simtiem darbīgu roku atjauno postījumus.” Nav īsti skaidrs, kam jūt līdzi paraksta autors – Vācijai vai Polijai. 20. oktobris, reportāža no Rīgas ostas – “Vācieši aizbrauc”, blakus lappusē – Viļņas skats ar parakstu: “Lietuvas atgūtā galvaspilsēta”. Polija ir iznīcināta un sadalīta starp Vāciju un Padomju Savienību, krietns gabals apsolīts Lietuvai. Karš vismaz Polijas teritorijā ir beidzies.
Mazliet citāds ir to laiku lielākais laikraksts – “Jaunākās Ziņas”. Izdevēji tie paši, kas “Atpūtai” – Emīls un Johanna Benjamiņi.
Laikraksts operatīvi publicē materiālus par stāvokli frontē, karojošo valstu ieročiem utt.
Cik var noprast, 1. septembra numurs iznācis pēcpusdienā, jo sniedz plašu tās pašas dienas rītā noturētu Hitlera runas atreferējumu. Vēršoties pie parlamenta locekļiem, kas bija sapulcējušies kādā Berlīnes teātrī (Reihstāgs bija nodedzināts), fīrers apsūdz poļus vācu minoritātes apspiešanā: “Danciga bija un ir vācu pilsēta, koridors bija un ir vācisks. Visi šie apgabali par saviem kultūras sasniegumiem var pateikties vienīgi vācu tautai. Dancigu no mums atšķīra, koridoru anketēja Polija, un mūsu tautas brāļiem šajos apgabalos bija jāpārdzīvo vislielākās ciešanas.” Cik pazīstami vārdi! Visīstākā “Krima ir mūsu!” retorika.
2. septembris. “Jaunākās Ziņas” it kā starp citu 7. lappusē ievieto sīku informāciju no “Deklarācijas par Latvijas neitralitāti”: “Pasludinu, ka karā, kas izcēlies starp ārvalstīm, Latvija ievēros stingru neitralitāti. K. Ulmanis, Valsts prezidents. Rīgā, 1939. gada 1. septembrī.” Dīvaini, šādai ziņai vajadzētu atrasties laikraksta pirmajā lappusē, nodrukātai milzu burtiem! 4. septembris.
Laikrakstā cita īsa ziņa – “Vācijas sūtņa paskaidrojumi ārlietu ministram V. Munteram”. Lūk, tā teksts pilnībā: “Ārlietu ministrs V. Munters vakar pieņēma Vācijas sūtni fon Kotei, lai pārrunātu tekošos jautājumus sakarā ar vispārējo politisko stāvokli. Sarunas laikā ārlietu ministrs pieskārās ārzemju presē sakarā ar vācu un padomju neuzbrukšanas paktu izplatītajām ziņām, it kā šai paktā būtu skartas arī Baltijas valstis.
Ministrs apjautājās arī par dažādām Eiropas valstīm nodotām Vācijas deklarācijām par viņu neitralitātes respektēšanu. Savas valdības vārdā sūtnis uz to paskaidroja, ka Latvijas un Vācijas attiecību pamats ir š. g. 7. jūnijā noslēgtais neuzbrukšanas līgums un ka Vācija, pats par sevi saprotams, nav slēgusi nekādas vienošanās, kas būtu pretrunā šim līgumam. Tāpēc šeit būtu lieka vēl atsevišķa deklarācija par Latvijas neitralitātes respektēšanu.”
Tātad runas par Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem tomēr klīda pa pasauli, tikai Latvijas avīzes par to nerakstīja. Arī “Jaunākajās Ziņās” nav neviena komentāra, nevienas analīzes par karu. Nav meklētas atbildes uz jautājumu – kāpēc tas sākās, kurš ir vainīgs, kas ir agresors, kas – upuris.
Jautājums – cik brīva bija to laiku Latvijas prese? Vai arī tā saņēma norādījumus ievērot “stingru neitralitāti”?
Jeb izdevēji un žurnālisti tik ļoti bija pakļauti pašcenzūrai, ka baidījās izteikt savas domas?
Tagad mēs zinām – “Jaunāko Ziņu” un sevišķi žurnāla “Atpūta” radītā ilūzija, it kā karš uz mums neattiektos, ilga vien nepilnu gadu, līdz 1940. gada 17. jūnijam. Vēl viena bēdīga jubileja, ko pieminēsim nākamgad.
Sausais atlikums – mēs, kas jau trīsdesmit gadus dzīvojam demokrātijā, dažkārt nenovērtējam, cik svarīgi valsts drošībai ir brīvi mediji, tostarp arī drukātā prese. Starp citu – internetu un mobilās komunikācijas var atslēgt dažās minūtēs, ar pāris mērķtiecīgiem raķešu triecieniem…
