Jogas pasniedzēja premjeru Krišjāni Kariņu vilina pie sevis uz Ēģipti. Egila Līcīša feļetons 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēlīga latviešu namamāte, jogas pasniedzēja un ievērojama dzīvnieku aizstāve Agnese Vīksniņa caur bulvārpresi aicinājusi premjerministru Krišjāni Kariņu pie sevis atpūsties uz Ēģipti, kur pašreiz pie pieredzes bagāta skolotāja papildina zināšanas jogas vingrinājumos un dzīvo jau trešo mēnesi.
Patiešām, Ministru prezidents ir blāvs atspulgs no tā mundrā gaišo spēku pārstāvja, kurš stājās varena koalīcijas sakopojuma priekšgalā pirms diviem gadiem.
Rūpju rievas Krišjānīša pierē ir padziļinājušās, smaids gaišajā vaigā padzisis, un jau tā stiegrainais stāvs miesasbūdā kļuvis vēl izkāmējušāks un noliesējušāks.
Var teikt, Kariņā rūcina vien garīgais motors, un arī tas prasīties prasās pēc ieeļļošanas. Viesu mājas miers zem palmām un atpūta pie dabas krūts faraonu zemes saulainē palīdzētu premjera veselības atgūšanā un nosēdušos bateriju uzlādēšanā.
Vīksniņkundze solās sagādāt patīkamas izklaides darbā nogurušajam vīrieša cilvēkam – snorkelējot jūrā, meditējot uz sauszemes un stresa noņemšanai glaudot apkārtklejojošos ēģiptiešu kaķus.
Var just, ka Agnese pati piekļautu savas simpātijas balto galviņu klāt pie krūtežas, glāstītu un žēlotu, un aijātu – manu dārgo zēn, gaišo puisēn, nabadziņ, ko viņi ar tevi ir izdarījuši!
Nav zināms, vai valdības vadītājs aizņemtībā atsauksies no sirds nākušam Agnesītes ielūgumam vadīt dažas atvaļinājuma suņudienas tuksnešu zemes tālienē, lai ko par to teiktu premjera dzīvesbiedre daktere Anda. Lai premjers brauc, lai atgriežas iededzis brūns kā saldskābas maizes klaipiņš.
Grūtības amata augstumos, kad atbildības slogs gulstas uz vieniem kamiešiem, nav apšaubāmas. Ieslēdzies vienatnē savas mājas jumtistabiņā, Kariņš, uzvilcis baltu kreklu, ieāvies čībās, vada valsti, ik dienu stādamies “zūma kontaktā” ar sabiedrību.
Pasauli skatīdams pa logu, premjers pilda mokpilno uzkrauto pienākumu šabloniskā cīņā ar neredzamu pretinieku, sīku draņķību Ķīnas ražojuma vīrusu.
Bijušajam briselietim, tagad nomodā par Latviju pastāvīgi esošajam Krišjānim ir maz palīgu, lai noturētu no tēvutēviem mantoto valsti un civilizāciju. Delikātākās lietās var paļauties vien uz vicepremjeriem, tiesiskuma tēvu un skolotāju Bordānu, politikas patriarhu Pabriku un nacionālistu Gerhardu.
Atbalsts sagaidāms no “Vienotības” biedriem – laipnā ārlietnieka Rinkēviča un Eiropā skopākā finanšu ministra Reira. Pārējie kabinetā sapulcētie tādi pintiķi vien ir, kuri būtu pelnījuši priekšniecības errastības un dusmas, ja vien Ministru prezidentam nenāktos darīt visu, lai neizceltos konflikti partiju mīlestības piecstūrī.
Kurš varēja paredzēt, ka amata karjera Kariņam izvērtīsies visai izkropļota. Tā vietā, lai apliecinātu vadītāja talantus kā liels reformators un jaunu pamatu licējs, kā globālais spēlētājs un starptautisko lietu zinātājs, kā domātājs, karavadonis un dzejnieks, kurš turklāt pratis ievērojami palielināt iekšzemes kopproduktu, premjerministram Krišjānim nācās pavērt smagas dzelzs durvis uz nezināmu neizpētītu pandēmijas pasauli.
Visi mēs dzīvē kļūdāmies, un premjeri nav izņēmums. Nebeidzamas sabiedrības izglītošanas kampaņas ietvaros Ministru prezidents mācījās pats, kā koordinators iedams līkloču ceļus, mezdams zaķa cilpas, uzlikdams par pienākumu nācijai ievērot ielāpainu noteikumu un ierobežojumu virkni, te paskriedamies uz priekšu kā gailēns, te rāpdamies atpakaļ kā vēzis.
Neraugoties, ka Kariņš četrus gadus bijis līderis valstī, kura ierindojas Eiropā pēdējās vietās visās jomās, sekmīgas vadības slava liptin līp Krišjānim.
Daudzi cilvēki domā, ka par pūlēm klātos teikt paldies. Vieniem liekas, ka pateicība, kad cīņa ar vīrusu nogrims pagātnē kā ļauns murgs, būtu piemineklītis – Krišjānis aizstāvis vai Krišjānis izpestītājs. Otriem šķiet piemērotāka glābēja iemūžināšana, nosaucot Krišjāņa Kariņa vārdā “Rail Baltica” dzelzceļa ātrgaitas ekspresi.
