Māris Antonevičs: Atpazīsti vietējo! 5
Krievijas noteiktais Eiropas pārtikas produktu importa aizliegums jeb tā sauktās “atbildes sankcijas”, kas skārušas arī Latvijas produktus, devušas jaunu sparu akcijai, kas aicina pircējus izvēlēties vietējo preci. Saukļi šoreiz nav tik agresīvi kā nesenajā “Nepērc svešu!” kampaņā, bet, piemēram, “Atbalstām Latvijas produktus!”, “Pērc vietējo!”, “Latvijas labums”… Turklāt šoreiz jaušama arī valdības klātbūtne šajās aktivitātēs, jo pirms vēlēšanām politiķi vienkārši nevar atļauties ignorēt problēmu, kurai lielā mērā ir politiski iemesli.
Aicinājums pirkt vietējos ražojumus noteikti ir labāks veids nekā iepriekšējo nedēļu uzkrītošā vaimanāšana un gaušanās par zaudēto Krievijas tirgu. Varēja pat rasties iespaids, ka atmodas laika ideālistu saukli “Kaut pastalās, bet brīvi” nu nomainījusi ačgārna loģika – “Lai brauc kaut vai ar tankiem, bet nopērk mūsu sieru un šprotes”.
Vienlaikus rodas šaubas, vai savējo atbalstīšanas kampaņa nav nedaudz uzspēlēta un vai sabiedrībai ir pietiekami informācijas, lai to realizētu. Proti, kas tad īsti ir “Latvijas prece”?
Vieta, kur cilvēki biežāk dodas meklēt vietējos produktus, ir tirgus, taču pat tur uzpircēji dažreiz mēģinājuši apkrāpt pircējus, par pašmājās audzētiem uzdodot augļus un dārzeņus, kas patiesībā ievesti no citas valsts. Lielveikalos toties nav viegli orientēties lielajā piedāvājuma klāsta. Vēl pavisam nesen uzzināju, ka viena paziņa ikdienā iegādājusies piena produktus “Annele” pārliecībā, ka atbalsta Latvijas ražotājus, lai gan tie tiek ražoti Lietuvā. “Bet tas taču ir tik latvisks vārds,” viņa pamatoja savu pārliecību, atgādinot latviešu literatūras klasiku – Annas Brigaderes “Anneles stāstus”. Mūsu sarunā iesaistījās trešais sarunbiedrs, kurš norādīja, ka varbūt tik traki nemaz neesot, jo daudzi Lietuvas kombināti pienu iepērkot no Latvijas zemniekiem, tā ka pastarpināts atbalsts vietējiem tomēr sanākot. Un vēl – varbūt nemaz nevajadzētu iespringt, ja runa ir par kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – produkciju. Neesam taču nekādi svešinieki, ja jau nesen tik sirsnīgi atzīmējām “Baltijas ceļa” gadadienu. Ja mēs pirksim kaimiņu produktus, bet viņi mūsējos, zaudētājos nepaliksim.
Sarežģītāk ir atbildēt uz jautājumu – vai uzņēmums, kas atrodas Latvijā, bet pieder ārvalstniekiem, ir “vietējais” vai tomēr ne? “Norvēģu pārtikas koncerns “Orkla” iegādājies Latvijas pārtikas ražotāju grupu “NP Foods”, kurā ietilpst uzņēmumi “Laima”, “Gutta”, “Staburadze”,” šajās dienās ziņo mediji. Vai norvēģi saglabās vietējās ražošanas tradīcijas vai ieviesīs savas? Vai izmantos vietējās izejvielas? Darbiniekus no ārvalstīm droši vien neievedīs un nodokļus Latvijas budžetā maksās, taču jāņem vērā, ka investoram svarīga ir peļņa, nevis kādi patriotiski apsvērumi.
No patriotisma toties nevajadzētu atteikties valdībai, pat ja tas prasa pārkāpt pāri kādiem birokrātiskiem apsvērumiem un procedūrām. Pagājušonedēļ “LA” varēja lasīt rakstu par to, cik Latvijai izmaksās prezidentūra Eiropas Savienībā. Cita starpā uzzinājām, ka ministru un valsts sekretāru, kā arī pārstāvniecību vadītāju rīkotajās vakariņās vai pusdienās ieteikts tērēt līdz 71 eiro par vienu personu. Ja pusdienas vai vakariņas rīko valsts sekretāra vietnieki un departamentu direktori, tad varētu tērēt līdz 60 eiro, bet pārstāvniecību darbinieku rīkotām ēdienreizēm – 43 eiro. Summas šķiet visai ievērojamas, taču nebūtu slikti, ja ārvalstu viesu ēdienkarte tiktu veidota pilnībā no “Latvijas labumiem”, nosakot to kā obligātu priekšnoteikumu uzņēmumiem, kas nodrošinās ēdināšanu. No vārdiem pie darbiem!
