Atpaliekam arvien vairāk. Kas veidos Latvijas ekonomikas pamatu? 1
Lai gan kopumā nevar noliegt, ka privātais kapitāls saimnieko efektīvāk par valsti, 90. gadu pirmās puses rūpniecisko ražotņu privatizācija nekādu lielo laimi uzņēmējiem nav atnesusi.
Latvija nevarēja glābt padomju uzņēmumus
Izņemot farmāciju un pārtikas pārstrādi, kā arī dažus specifisku preču ražotājus (“Valmieras stikla šķiedra”, Daugavpils pievadķēžu rūpnīca u. c.), padomju rūpniecība, lai arī privatizēta, 90. gados nomira, un vēl ilgi pēc tam tika diskutēts, vai padomju rūpniecības flagmaņus un lepnumu – VEF, RAF un “Alfu” – varēja glābt, ja valdība būtu aktīvāk iesaistījusies to problēmu risināšanā.
Domāju, ka nevarēja vis – ar zaudētām izejvielu un sastāvdaļu piegādes ķēdēm un zaudētu noieta tirgu, ar starptautiski nekonkurētspējīgu produkciju rūpniecības flagmaņi glābjami nebija.
Pat par padomju laiku iekonservēšanas sekmīgākā eksperimenta – Baltkrievijas – ražošanas uzņēmumu dzīvotspēju brīvas konkurences apstākļos ir lielas šaubas.
Ja tā, tad Latvijas ekonomikas nākotne meklējama no jauna dibinātajos uzņēmumos un valsts politika jauno uzņēmumu paaudzes izauklēšanā kļūst par vienu no izšķirīgajiem ekonomikas faktoriem.
Proti, jaunuzņēmumu politika neattiecas tikai uz dažiem simtiem traku zinātnieku un entuziastu, kas nodarbojas ar kaut ko nesaprotamu, bet visai tieši attiecas uz katru no mums – tur strādāsim ja ne mēs paši, tad mūsu bērni un šo uzņēmumu maksātie nodokļi pēc dažiem gadiem veidos valsts labklājības pamatu.
Ja jau jaunuzņēmumi ir nākotnes ekonomikas pamats, tad kā izskatās Latvija uz pārējo Baltijas valstu fona. Jāsaka – necik labi.
Sākotnēji atpalikām no Igaunijas. Tagad arī no Lietuvas
“Vēl pirms dažiem gadiem varējām uzskatīt, ka jaunuzņēmumu vides attīstībā atpaliekam tikai no Igaunijas, taču šobrīd arī Lietuva mums ir jau priekšā.
Kas vēl ļaunāk – distance starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm nevis samazinās, bet palielinās,”
uzskata investīciju fonda “Change Ventures” izpildpartneris Andris K. Bērziņš, cilvēks ar 17 gadu pieredzi jaunuzņēmumu veidošanā. “Šādas situācijas iemesls ir tas, ka abās kaimiņvalstīs jaunuzņēmumu attīstības virpulis griežas arvien ātrāk, jo abās valstīs jaunuzņēmumu vidē ir bijis vismaz viens vai vairāki lieli veiksmes stāsti, kas parādījuši ceļu pārējiem uzņēmumiem.
Tas piesaistījis gan talantus, gan kapitālu. Latvijas atpalicību jaunuzņēmumu attīstībā šobrīd jau var vērtēt vairāku gadu mērogā.”
Samērā kritisks Bērziņš ir arī par Latvijas valsts politiku jaunuzņēmumu jomā, kas attīstās lēni un mokoši. “Valsts izmisīgi baidās, ka, dodot atvieglojumus un atbalstu un padarot jaunuzņēmumu vidi pievilcīgāku, tā varētu radīt kaut ko līdzīgu mikrouzņēmumu “stāstam” un visi nu metīsies optimizēt nodokļus.
Pat ja zināmas bažas ir pamatotas, valsts liedz iespēju nākotnes attīstībai.” Kā klājas kaimiņiem?
Veiksme – “Skype” un valdības netraucēšana
Ja uzņēmuma panākumus definē kā spēju konkurēt, tad, neapšaubāmi, no jauna veidotajiem uzņēmumiem ir lielāki panākumi, jo tie ir spējīgi konkurēt globāli.
Ne par vienu no padomju laika mantotajiem uzņēmumiem nevar teikt to pašu – tie ir lokāli vai reģionāli, saka “BaltCap” izaugsmes fonda partnere Heidi Kako. “Tādēļ es definētu panākumus kā spēju pelnīt, bet vienlaikus arī ilgtspēju – tādu biznesa modeli, kas spēj pastāvēt ilgāku laiku.”
H.Kako saka, ka Igaunijas jaunuzņēmumu sistēma ir bijusi ļoti sekmīga, radot veiksmes stāstus, par ko liecina “Skype”, “Bolt”, “Transferwise” un “Playtech”.
Viņasprāt, panākumu pamatā ir gan veiksmīgā “Skype” pieredze, kas parādīja ceļu veselai uzņēmēju paaudzei, ka iespējams savākt talantīgu darbinieku komandu, radīt kaut ko, kas iepriekš nav pastāvējis vai arī pastāvējis, bet citā formātā, un pārvērst to globālā produktā, nopelnot miljonus.
“”Skype” ļāva cilvēkiem noticēt, ka viņi to var,”
saka H. Kako. Tādēļ “Skype” mantojums – gan kā rīcības modelis, gan arī kā līdzekļu avots turpmākajām investīcijām – ir viens no Igaunijas panākumu komponentiem.
Par spīti valsts politikai
Kas attiecas uz valsts ieguldījumu, tad H. Kako domā, ka Igaunijas jaunuzņēmumi guvuši panākumus drīzāk par spīti, nevis pateicoties valsts politikai.
“Ja padomā, kas ir vajadzīgs attīstībai, tad tās ir četras lietas – dibinātāji ar ideju, kapitāls, infrastruktūra un pakalpojumu nodrošinātāji un, visbeidzot, pieeja ārvalstu tirgum.
Igaunija jau no paša neatkarības sākuma bijusi ļoti atvērta ekonomika, un katram jaunam uzņēmumam jau no pirmā soļa jādomā, ko tas spēs piedāvāt pasaulei. Īsi sakot, Igaunijas panākumu modelis – attīstīt šeit, pārdot pasaulē.
No minētajiem četriem attīstības faktoriem valsts spēj nodrošināt pēdējos – infrastruktūru un iespēju piekļūt ārvalstu tirgum. Vēl pie pozitīviem valsts ietekmes faktoriem viņa min stingru valsts atbalstu riska kapitāla fondu veidošanai krīzes gados, 2007.–2008. gadā, kas ielika jaunuzņēmumu attīstības finansiālos pamatus.
H. Kako uzskata, ka valsts nav traucējusi jaunuzņēmumu attīstībai, taču nozīmīgu atbalstu tiem arī nav sniegusi. “Igaunijā nav īpaša regulējuma, kas atbalstītu investīcijas uzņēmuma attīstības agrīnajā stadijā, piemēram, nodokļu atlaides vai sociālo nodokļu atlaides, ko izmanto daudzas valstis, tādēļ var teikt, ka uzņēmumi attīstījās par spīti to neesamībai,” tā H. Kako.
Pie Igaunijas jaunuzņēmumu sistēmas veiksmēm varētu pieskaitīt arī e-rezidences programmu, kas ļāvusi iegūt ārvalstniekiem elektroniskos parakstus, izmantot Igaunijas pakalpojumu sniedzējus un atvieglot komunikāciju ar Igaunijas valsts iestādēm.
Lai gan līdz izvirzītajam mērķim – 10 miljoniem e-rezidentu – vēl tālu, tomēr sistēma tiek uzskatīta par veiksmīgu – jaunuzņēmumu skaits, kurus izveidojuši e-rezidenti, jau esot apmēram viena piektdaļa no visiem.
Esot arī problēmas – piemēram, ārvalstniekam joprojām grūti atvērt bankas kontu. Vēl viena veiksme ir sistēma, kā valsts komunicē ar jaunuzņēmumiem – reizi ceturksnī notiek valdības vadītāja un nozīmīgāko jomu ministru tikšanās ar jaunuzņēmumu pārstāvjiem, kuru laikā tiek operatīvi apspriestas problēmas un risinājumu iespējas, katrā nākamajā reizē notiek panāktā izvērtējums.
Lietuvā – nav birokrātijas
Viena no Lietuvas “vienradžiem” (uzņēmums, kas piesaistījis miljardu ASV dolāru investīcijās) dibinātājs un vadītājs Mants Mikucks uzskata, ka Lietuvas jaunuzņēmumu sistēmas priekšrocība esot birokrātijas trūkums, kas, salīdzinot ar, piemēram, Vāciju, esot nesalīdzināmi vienkāršāka.
Pie pozitīvām iezīmēm viņš atzīmēja arī darba likumdošanu, kas ļaujot vienkāršāk pieņemt un atlaist darbiniekus. Tāpat kā pozitīvs faktors tiek atzīmēta ļoti pievilcīgā akciju opciju sistēma, ko uzņēmums var piešķirt darbiniekiem, kas stājusies spēkā no 2020. gada 1. janvāra.
Savukārt visvairāk jaunuzņēmumu attīstību kavējot darbaspēka un talantu trūkums, un nepieciešamo darbinieku piesaiste no valstīm, kas atrodas ārpus ES, esot ļoti sarežģīta.
Izmērs – visas Baltijas problēma
Par fundamentālu visu triju Baltijas valstu uzņēmumu, ne tikai jaunuzņēmumu, attīstības problēmu H. Kako uzskata mazo uzņēmumu izmēru.
“Tas, par ko būtu jāuztraucas visu triju valstu valdībām un uzņēmējiem, ir uzņēmumu izmērs. Pat labākie Baltijas uzņēmumi pasaules mērogā ir ārkārtīgi mazas vienības.
Baltijas valstu investīciju kapitāla fondi ir dažus simtus miljonus lieli. Ņemot vērā, ka noteikumi parasti liedz fondiem ieguldīt vairāk nekā 10% kapitāla vienā uzņēmumā, runa tātad ir par dažiem desmitiem miljonu eiro.
Par šādu naudu nevar uzbūvēt globālu uzņēmumu, nav pat vērts sapņot. Tā ir problēma, ar kuru visas Baltijas valstis saskarsies jau tuvā nākotnē un par kuru jādomā jau tagad.
Bet uztraukties par to, ka uzņēmumi veido meitas vai mātes uzņēmumus ārvalstīs, ir nacionāls stulbums un tuvredzība. Valstīm būtu jāuztraucas par to, lai tās būtu pievilcīgas, lai ne tikai igauņi vai latvieši vēlētos šeit dzīvot un maksāt nodokļus, bet arī citu valstu pilsoņi vēlētos to darīt šeit.”
