– Daudzi vācieši droši vien domā tāpat kā režisors Alvis Hermanis… 34
– Daudzi patiešām tā domā, pārrunā to ģimenē, bet nerunā publiski. Cepuri nost Hermaņa stingrajai stājai, tam, ka viņš nebaidījās publiski paust savu viedokli.
– Ar kādiem nosacījumiem jūs atgrieztos Latvijā?
– Neesmu vienīgais, kas gribētu braukt atpakaļ uz Latviju. Ja Latvijas rezidents ir nolēmis aizbraukt pamācīties uz ārzemēm, tad viņam saka – labi, tu aizbrauksi, bet atpakaļceļa tev, visticamāk, vairs nebūs. Skumji, ka tāda ir Latvijas medicīnas neoficiālā nostāja.
– Bet Latvijā ļoti trūkst anesteziologu…
– Tas tā patiešām ir, bet jautājums, kur viņu trūkst? Vairākumā gadījumu šo speciālistu deficīts ir perifērijā. Bet tur operācijas vairs nav ikdiena, tas zieds jau koncentrējas Rīgā. Vācijā rezidents, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, gada laikā ārstē vairāk pacientu nekā piecos gados Latvijā. Tātad tiek iegūta pamatīga pieredze, ko ļoti gribētos likt lietā savā valstī.
– Valstī taču ir izstrādāta vesela reemigrācijas programma, vai tad par jums tā nemaz nerūpējas?
– Bet šī programma ir vispārīga un tā nav vērsta uz medicīnu – šajā sfērā tā pagaidām nedarbojas. Ja es interesētos, vai pēc diviem gadiem, kad būšu pabeidzis rezidentūru Vācijā, man atbilstoši savai kvalifikācijai būs darbs kādā no universitātes slimnīcām Latvijā, tad neviens uz to man nespētu atbildēt. Piemēram, Apvienotie Arābu Emirāti ārstus no Vācijas ņem pretī ar atplestām rokām, bet pretstats ir Latvijā.
– Bet Latvijā kā sēnes pēc lietus aug privātklīnikas…
– Privātā klīnika nekad nenodrošinās lielās operācijas, ko veic valsts klīnikās.
