Juris Lorencs: Atpakaļceļa nav. Būs vien jāmācas sadzīvot arī ar jauniem draudiem 0
Viena laba ziņa Covid-19 pandēmijas laikā – noklīdušajam SIA “UAVFactory” bezpilota lidaparātam jeb dronam beigusies degviela! Tā maksimālais lidošanas ilgums esot bijis 90 stundas. Gaisa telpas ierobežojumi atcelti!
Patiesībā šis notikums neguva īpašu ievērību, jo Rīgas lidosta patlaban nav noslogota, – un tas vēl būtu maigi teikts. Bet tagad uz mirkli iztēlosimies, ka drons būtu aizbēdzis, teiksim, pirms pusgada. 90 stundas – tas ir gandrīz četras dienas.
Pagājušajā gadā lidostā tika apkalpoti 7,8 miljoni pasažieru. Tātad 21 000 vienā dienā. Četrās dienās – 84 000. Neērtības cilvēkiem, milzīgi zaudējumi lidsabiedrībām un lidostai. Uzdrošinos apgalvot, ka tad mēs būtu skaitījuši nevis Covid-19 inficētos, bet gan stundas, cik vēl atlikušas līdz bezpilota lidaparāta spēku izsīkumam.
Un ja nu drons darbotos ar saules baterijām? Vai tiešām būtu jāgaida gadi, līdz beidzas bateriju dzīves ilgums? Teorētiski šādas ziepes var savārīt viens cilvēks. Un par vēlu spriest, kas pie vainas – tehniska kļūme, bezatbildība vai nelaimīga sagadīšanās.
Kaut kas līdzīgs aizvadītā gada nogalē notika Ķīnas pilsētā Uhaņā. Tikai izbēga nevis drons, bet gan vīruss. Un parastās lidmašīnas bija tās, kas jauno slimību ātri vien izvazāja pa visu pasauli.
Bet problēmas būtība no tā nemainās. Mēs esam uzbūvējuši globalizētu, savstarpēji satīklotu pasauli, kas ir efektīva, ērta un jaudīga, bet arī ļoti ievainojama. Un dažkārt pietiek ar vienu nejauši apgāztu domino kauliņu, lai sāktu brukt visa rūpīgi būvētā konstrukcija.
Drons aptur aviosatiksmi Rīgā, vīruss – visā pasaulē. Kas mūs gaida nākotnē? Šodien mēs uzzinām, ka zinātnieki jau pirms vairākiem gadiem esot brīdinājuši par jauna koronavīrusa pandēmijas draudiem.
Tagad redzam, ka viņiem bijusi taisnība. Līdzīgas runas klīst par potenciāli bīstama datorvīrusa parādīšanos. Tāda, kas teju vai momentāni spētu traucēt sakaru sistēmu, lidostu, banku, energotīklu darbu visā pasaulē. Ka šāda datorvīrusa parādīšanās esot tikai laika jautājums.
Bet tā nav bijis vienmēr. Datorvīrusus cilvēks pazīst labi ja gadus trīsdesmit. Ja pagājušā gadsimta sākumā kādā Āzijas pilsētā būtu sākusies tīfa, holeras vai jauna koronavīrusa epidēmija, Eiropa visdrīzāk to nemaz nepamanītu.
Ik pa brīdim Latvijas policija saņem anonīmus draudus par Rīgas dzelzceļa centrālās stacijas mīnēšanu. Kaut arī ļaundarus parasti atrod, tas neattur cilvēkus zvanīt un ziņot par bumbu. Kāpēc viņi to dara, tas ir psihiatru kompetencē.
Stacijā ierodas policisti ar suņiem, sākas evakuācija, satiksme tiek apturēta uz vairākām stundām. Viens telefona zvans rada milzīgas sekas.
Un tagad iedomāsimies hipotētisku situāciju – ir 1900. gada 9. aprīļa rīts. Rīgas dzelzceļa stacijā no Pleskavas ar vilcienu ierodas Ļeņins.
Kāds jokdaris, to zinādams, grib sabojāt lielā revolucionāra vizīti, paziņot par stacijas mīnēšanu. Kā viņam publiskot šos draudus? Rakstīt anonīmu vēstuli? Nosūtīt zīmīti stacijas priekšniekam? Un kāda ir garantija, ka ziņa laikā sasniegs adresātu? Turklāt bumbas tajos laikos bija mazjaudīgas, tās drīzāk atgādināja petardes šāviņa saceltu troksni nekā nopietnu eksploziju.
Diezin vai ziņa par spridzekļa klātbūtni kalpotu par iemeslu vilcienu kustības apturēšanai un stacijas evakuācijai.
Viens labums no divu mēnešu ilgās izolēšanās tomēr ir. Mums ir dots laiks apstāties un padomāt. Un aizvien biežāk nākas konstatēt, ka cilvēki sāk atcerēties “vecos labos” laikus. Ne tos pirms pāris mēnešiem, kad visa pasaule vēl bija vaļā.
Vēl senākus – par lēnu, nesteidzīgu dzīvi bez viedtālruņa, mobilā interneta, sociālajiem tīkliem un bezpilota lidaparātiem.
Kāda paziņa izteica interesantu domu – viņa būtu ar mieru apmainīt mobilo telefonu pret iespēju aiziet uz teātri. Bet mēs labi zinām, ka tās ir tikai fantāzijas, ka ceļa atpakaļ nav.
Mums būs jāsadzīvo ar tālāku globalizāciju, jaunām tehnoloģijām un vēl lielāku savstarpējas atkarības pieaugumu. Diemžēl arī ar jauniem draudiem, kurus šodien nespēj iztēloties pat visdrosmīgākie fantasti.
