Atpakaļ uz Latviju – nekad, labāk mirt uz ielas Vācijā 4
“Zini, kā diena pret nakti. Dzīve Vācijā un Latvijā – to pat nevar salīdzināt,” saka Ivo. Bārdas rugājiem noaugušais 42 gadus vecais vīrietis tērpies tumšā ziemas jakā, pār plecu pārkāris lielu melnu somu. Uz tumšo krāsu fona acīs krīt viņa deguns – koši sarkans, paplašinātiem kapilāriem.
Mēs sarunājamies, stāvot rindā pēc bezmaksas maltītes bezpajumtniekiem, kas ik dienas pusdienlaikā tiek pasniegta Berlīnes Stacijas misijā pie Zooloģiskā dārza.
“Latvijā jau arī ir kaut kādas virtuves, bet baigi švaki. Ja nav kabatas naudas, tad Latvijā sūdīgi klājas,” spriež Ivo. “Bet šeit – palasi tukšās pudeles, it sevišķi tās plastmasas, ko par 25 centiem pieņem, un šņabītim var sabīdīt.” Nedzerot gan katru dienu, vien palaikam. “Ierauj, un tad jau tā vieglāk paliek,” viņš neslēpj.
Turpat dažus simtus metru tālāk otrpus stacijas ēkai laiski pastaigājas gidu vadāti tūristu pulciņi. Šajā ieliņā stacijas mugurpusē, kur pie misijas durvīm kopā ar Ivo mīņājas aptuveni piecdesmit izsalkuši noplukuša paskata vīrieši un dažas sievietes, pilsētas viesi nekad neieklīst. Citādi bija ar Ivo. Kad apmēram pirms pusgada viņš no Rīgas kopā ar citiem latviešiem ieradās Berlīnē, šī bija viena no pirmajām vietām, ko viņš apmeklēja. Uz Vāciju pērnvasar atbraucis, jo piedāvāts darbs. “Rīgā nodarbojos ar celtniecību, pa to līniju arī uz šejieni atbraucu. Diemžēl krievi, ar kuriem bija sarunāts darbs, tautas valodā sakot, mūs uzmeta. Nedabūju pastrādāt pat ne dienu.” Tā kā naktsmītnei naudas nebija, nakšņojis parkā. Tur ticis apzagts. “Tas bija pagājušā gada augustā, kad man nozaga somu ar visu pasi. Biju vēstniecībā, bet tur prasa septiņdesmit eirikus, lai atjaunotu pasi. Pagaidām man tādas naudas nav,” viņš sūrojas.
Misijas, misijas, misijas
Tagad Ivo dzīvojot pa palīdzības misijām. “Misijas, misijas, misijas. Švaki ar tām vietām jau ir, daudz kur ir pārpildīts, bet nu kaut kā mēs to nakti pārlaižam.” Vasaras sezonā šādu iespēju vairs nebūs – tad atkal būs jāpārceļas uz parku. “Tepat pie Zooloģiskā dārza mēs arī dzīvojam. Pagājušovasar tur daudzi gulējām, guļammaisā ir silti, nekādas vainas.”
Ja būtu nauda pases atjaunošanai, vai viņš atgrieztos Latvijā? “Nezinu,” Ivo kļūst domīgs. “Latvijā tiešām nav ko darīt.” Viņam esot apnicis, ka pat tad, ja izdodas tikt pie kāda darba, darba devēji regulāri piekrāpjot.
“Strādāju iekšdarbos, un tur man viņi vēl joprojām ir vēl kādus divus tūkstošus parādā. Man piegriezies, saproti? Maksā, maksā avansu, bet, kad tev vajag visu algu, tad pasaka, ka naudas nav, un staigā,” viņš pukojas. Bet tikko taču pats sacīja, ka piekrāpts esi arī Berlīnē? Jā, bet šeit tomēr varot izdzīvot vieglāk nekā Latvijā.
Turklāt neesot atmetis cerību, ka kādu darbu Vācijas galvaspilsētā tomēr atradīs. “Tādi nelegāli jau ik pa laikam parādās.”
“Tikai ar krieviem, ar krieviski runājošajiem vispār nekad nevajag pīties,” sarunā iesaistās aiz mums rindā stāvošais Darjus. Viņš ir lietuvietis, Berlīnē mīt apmēram pusotru gadu. Sakās sapratis visu, ko runājam ar Ivo, jo agrāk turējies kopā ar latviešiem Juri un Janku, tā arī latviešu valodu iemācījies, bet labprātāk runā krieviski. “Drusku pastrādāju, tad nestrādāju un atkal esmu uz ielas,” tā viņš raksturo savu dzīves ritmu, ik teikuma galā pievienodams pa spēcīgam krievu lamuvārdam.
Pēc profesijas esot celtnieks. “Pēdējo reizi no visa spēka nostrādāju kādu mēnesi, bet nesamaksāja.” Par pagājušo vasaru viņam esot parādā septiņus tūkstošus eiro. Agrāk strādājis Norvēģijā, no turienes viņu kāds paziņa uzaicinājis uz Vāciju. Vācu valodu neprot, skolā angļu valodu mācījies. “Labāk nebūtu saukuši,” viņš lādas. “Kad aizbraukšu mājās uz Lietuvu, atradīšu to āzi, kurš mani te atvilināja, un sadošu.”
Ja neskaita dusmas uz darba devējiem, citādi ap četrdesmit gadus vecais gaišmatainais vīrietis šķiet itin dzīvespriecīgs. Berlīne esot jauka pilsēta, viņš uzskata. “Vari gulēt bez maksas, ēst bez maksas.” Par velti var saņemt arī gluži jaunu apģērbu, tiesa gan, labākos drēbju gabalus vienmēr dodot vāciešiem, viņam tikai reiz palaimējies tikt pie kā kvalitatīvāka. Arī, ja sakārojas ko garšīgu, nauda nav jātērē.
Izņemot “Kaiser’s” veikalu ķēdi, citos lielveikalos varot zagt diezgan droši, jo apsargi neesot uzdevumu augstumos. “Uz “Kaiser’s” nekad neej,” viņš pamāca. “Citur ir apmēram tā – trīs reizes nozodz, ceturtajā iekrīti.”
Psihiski slimi
Stacijas misijas vadītājs Dīters Pūls tādus stāstus, kā tikko esmu dzirdējis no Ivo un Dariusa, dzird katru dienu. Viņš tajos klausās citādi nekā svešinieks – vairāk nekā divdesmit gados, kopš vada misiju, uztrenējis maņu aiz pateiktā sadzirdēt noklusēto un atšifrēt izpušķoto. “Ikviens cilvēks, kas kļuvis par bezpajumtnieku, agrāk vai vēlāk pats priekš sevis un stāstīšanai citiem izveido kādu stāstu, kas viņam palīdz dzīvot,” skaidro D. Pūls. Ar katru atkārtošanas reizi pašam stāstītājam tas šķiet arvien ticamāks un ticamāks. Satriecošākais stāsts, kādu D. Pūlam gadījies dzirdēt, ir par kādu bezpajumtnieku, kurš bērnībā ar varu ticis adoptēts no Ķīnas uz Vāciju. Lai eiropeiskotu bērna izskatu, nežēlīgie audžuvecāki esot sagraizījuši viņam acis. “Žurnālisti, viņu uzklausījuši, nemaz necenšas kritiski izvērtēt cilvēka teikto, viņi drošu roku to raksta avīzēs. Taču, zinot, ka ikviena bezpajumtnieka stāsts vienmēr ir skaistāks nekā īstenība, man pat negribas domāt, cik baisa patiesība aiz tā visa slēpjas…”
Savos stāstos bezpajumtnieki parasti “piemirst” apstākli, kam viņu dzīves pavērsienos bieži vien bijusi būtiska loma – savu slimību.
“Sešdesmit procentiem ļaužu, kas nonāk pie mums, ir kāda psihiska slimība. Tas attiecas uz visiem – vienalga, latviešiem, vāciešiem vai bulgāriem. Paranodiālā šizofrēnija, psihoze un citas kaites,” stāsta D. Pūls. Un tās gandrīz vienmēr iet roku rokā ar alkoholismu vai narkomāniju. “
Starp sešsimt cilvēkiem, ko ik dienas uzņemam un kuri apgalvo, ka gribot strādāt, nav gandrīz neviena, kas uz to būtu spējīgs. Mēs runājam par cilvēkiem, kas dienā izdzer trīs pudeles degvīna vai astoņus litrus karstvīna. Tas ir iecienītākais bezpajumtnieku dzēriens, jo pusotrs litrs lielveikalā maksā tikai 99 centus. Ja mēs abi tik daudz izdzertu, mēs būtu beigti, bet šie ļaudis, kas tādus tilpumus pieveic ik dienas, saka: es gribu iet strādāt…”
Arī Ivo stāstā nedzird lappusi, kas būtu veltīta alkoholam. Ja vien nebūtu likstas ar nozagto pasi un krīzes, tad jau nu gan viss būtu gluži citādi – tādu iespaidu viņš cenšas radīt. Pēc profesijas Ivo ir autokrāsotājs, Rīgā šajā darbā nostrādājis sešus gadus. “Forši pelnīju. Man pašam bija mašīna, ar draudzeni kopā dzīvojām, īrēju dzīvokli.” Tiesa gan, tas viss bijis deviņdesmitajos gados. Kas īsti norisinājies pēc tam, paliek miglā tīts. Draudzene Ivo stāstītajā vēlāk pārtop par sievu, ar kuru izšķīries pirms pieciem gadiem, esot arī dēls. “Puika man ir četrpadsmitgadīgs, mācās skolā,” par šo tematu taujāts, Ivo kļūst izvairīgs, nodur acis. Vai ar dēlu sazinās? “Jā, palaikam piezvanu.”
Patversmē baro ar lasi un saldējumu
Lai labāk saprastu, kādēļ nedz latvieti Ivo, nedz lietuvieti Darjusu nevilina atgriešanās dzimtenē, ir vērts paviesoties vēl kādā Berlīnes iestādē – Šarlotenburgas nakts patversmē.
Lai pamanītu vārtiņus uz tās ieeju, jābūt acīgam. Blakus slejas greznu biroju ēka, bet otrpus ielai – milzīgs “Volkswagen” auto tirdzniecības centrs, vēl nedaudz tālāk “Mercedes” un “Porsche” pārstāvniecības. “Viņi savas ēkas sabūvēja tikai pēc mums – mēs šeit bijām pirmie, darbojamies te jau divdesmit piecus gadus,” komentēdams kontrastējošo skatu, smej patversmes vadītājs Jurgens Marks. Kad viņš ved mani pa ēkas gaiteņiem, izrādīdams divvietīgās, sešvietīgās un lielākas istabas, pat vienu vienvietīgu numuru klientiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā, rodas iespaids, ka esmu nonācis vidēja līmeņa hostelī. J. Marks gan piebilst: vidēja līmeņa hostelī pat par papildu samaksu diez vai būtu pieejama tāda ēdināšana kā šeit par velti. Patversmei ir daudz ziedotāju, ēdienus gatavo paši darbinieki, un ēdienkartē ietilpst pat lasis un saldējums. Klienti tiek ēdināti divas reizes dienā – vakarā pēc uzņemšanas naktsmītnē un no rīta pirms promiešanas.
Patversmē pieejama arī veļas mazgātava, turpat uz vietas var saņemt arī jaunas drēbes. Tiesa gan, patversmē nevar uzturēties ilgstoši. “Patversmes uzturēšana nodokļu maksātājiem tomēr maksā diezgan lielu naudu,” stāsta J. Marks. Un patiesībā palīdzības sniegšana ārzemniekiem nemaz neietilpst iestādes funkcijās – šie pakalpojumi domāti cilvēkiem, kuriem Vācijā ir tiesības uz sociālo palīdzību. Ārvalstnieku uzņemšana ir “izņēmuma gadījumi”, kas diemžēl jau sen kļuvuši par stabilu sistēmu. “Mēs ar katru cilvēku aprunājamies, noskaidrojam, kādi ir viņa likstas iemesli un atkarībā no tā lemjam, cik dienas viņam ļaut šeit palikt,” skaidro J. Marks.
Arī ar sociālisma zīmogu
J. Markam bieži ir darīšana ar iebraucējiem no Latvijas, kuri nespēj adekvāti novērtēt savu stāvokli. “Cilvēks atbraucis meklēt darbu, naudas viņam nav. Pat ja viņam ir vācu valodas zināšanas un profesija, agrāk par divām nedēļām darbu neizdosies atrast pat Vācijas profesionālim. Pirmo algu viņš saņems tikai pēc sešām nedēļām, tātad viņam ir vajadzīga naktsmītne un ēdināšana divus mēnešus. Mēs nevaram atļaut šeit kādam tik ilgi mitināties!” viņš skaidro. Klienti bieži to nesaprot. “Ir gadījies visādi – dažkārt klienti, neapmierināti ar to, ka patversme jāpamet, draud ar mani izrēķināties, atnākt pie manis mājās un nodarīt ko ļaunu, nereti jāsauc arī policija.” Un tas viss, kā uzsver J. Marks, notiek tādēļ, ka cilvēki kritiski neapdomā savu rīcību.
D. Pūls kļūšanai par bezpajumtnieku aicina meklēt dziļākus cēloņus, nevis tikai piepešu nonākšanu nelaimē. “Par bezpajumtnieku nekļūst vienā dienā, tas vienmēr ir liels darbs. Tā ir vesela karjera,” viņš uzskata. “Tas nenotiek tā, kā to dažkārt iedomājas: es zaudēju darbu, nav naudas, no bēdām sāku dzert un nonāku uz ielas. Nē, nepavisam! Parasti notiek tā: man ir darbs, esmu precējies un tomēr par spīti tam sāku dzert. Un tādēļ, ka es jau gadiem dzeru, mana sieva kādudien pasaka: “Adios, pietiek!” Mans darba devējs mani ir sūtījis ārstēties no alkoholisma, ir cīnījies ar mani līdz pēdējam, līdz arī viņam apnīk, un viņš mani izmet uz ielas.”
Taču, ja runā par stacijas misijas klientiem, “savā attīstības personības pakāpē daudzi no viņiem ir apmēram divpadsmit gadus veci bērni”. Viņu problēmas ir psihiskas vainas, daudzi bērnībā pārdzīvojuši fizisku un seksuālu vardarbību, kas atstājis neizdzēšamu iespaidu uz personību un adaptācijas spēju dzīvē.
Otrkārt, sociālisma ietekme. “Austrumeiropiešiem ir līdzība ar bijušajā VDR dzimušajiem. Tajā iekārtā valsts par visiem rūpējās, bet nu viņiem ir grūtības atrast savu vietu sabiedrībā.”
Veselības problēma – galvenais drauds
Varētu šķist, ka šādu kaut galēji pieticīgu, bet gandrīz bezrūpīgu dzīvi Berlīnē, kādu dzīvo Ivo un Darjus, var turpināt gadu gadiem. Tomēr tā gluži nav, atzīst J. Marks. “Tā tas iet tik ilgi, kamēr cilvēks spēj kustēties.” Kustības spēja bezpajumtnieka eksistencē ir svarīgākais pamatnosacījums – lai nokļūtu līdz patversmei, līdz sasildīšanās autobusam ziemā, līdz ēdnīcai misijā. “Ja cilvēks ir pārāk vecs vai slims, lai pats spētu iziet cauri pilsētai, tad tā jau ir liela problēma.” Turklāt iebraucējiem no Austrumeiropas smagi saslimt ir daudz lielāks risks nekā bezpajumtniekiem ar Vācijas pilsonību, jo pēdējie saņem labāku medicīnisko aprūpi.
Skaidro D. Pūls: “Ja es esmu bezpajumtnieks vācietis un saķeru plaušu karsoni, es ieguļos slimnīcā nevis uz 14 dienām, kā būtu nepieciešams, lai slimību izārstētu, un cik slimnīcā tiktu paturēts strādājošs cilvēks ar labu privāto veselības apdrošināšanu, bet gan tikai uz septiņām dienām. Ja es esmu bezpajumtnieks no Krievijas, arī tad, protams, mani slimnīcā uzņems un ārstēs. Taču, ļoti iespējams, mani tur paturēs tikai trīs dienas, jo kurš gan par to maksās? Bet vai trīs dienās es kļūšu pilnīgi vesels?” Un, ja pēc trim dienām jādodas atpakaļ uz parku, nevis uz siltu gultu mājās… Nav noslēpums, daudzi austrumeiropieši ik gadus Berlīnē arī mirst. Turpat uz ielas. Ik pēc dažiem mēnešiem bezpajumtnieku kolektīvas bēres organizē Stacijas misijas līdzstrādnieki. Pēc apbedīšanas kapos Noiķelnes rajonā, klātesot mācītājam, nedaudzie bēru viesi, pārsvarā misijas līdzstrādnieki, uz nelielu bēru mielastu sapulcējas turpat misijas ēdnīcā – vietā, kas aizgājēju dzīves pēdējās dienas, mēnešus vai gadus bijusi kaut kas līdzīgs mājām.
D. Pūls ilgi izvairās no atbildes uz jautājumu, cik daudzi misijas apmeklētāji ir iebraucēji no Austrumeiropas. Beigās viņš tomēr atklāj – tādu ir ap astoņdesmit procentiem. Vispār jau Vācija pilsonim attīstītās sociālās palīdzības sistēmas dēļ nokļūt uz ielas ir visai sarežģīti.
Taču viņš to nekad nesaka vācu žurnālistiem, jo tas ir bīstami pašiem Austrumeiropas bezpajumtniekiem – misijai apsīks ziedojumu plūsma un tiks nogriezts budžeta finansējums.
EKSPERIMENTS Ubagu dāvanās vairāk, nekā strādājot Žurnālistiskā eksperimentā, tirgojot bezpajumtnieku avīzes Hamburgā, izdodas nopelnīt gandrīz 30 eiro stundā Palīdzības sistēma bezpajumtniekiem Vācijā ir arī tā saucamo bezpajumtnieku laikrakstu tirdzniecība. Tas nozīmē, ka bezpajumtnieki var pelnīt naudu iztikai, uz ielām tirgojot īpašus laikrakstus, kuros lasāmi viņu pašu dzīvesstāsti un raksti par citiem sociāliem tematiem. Laikrakstu pircēji šos izdevumus pērk nevis tādēļ, ka viņus patiešām interesētu šo laikrakstu saturs, galvenais motīvs ir apziņa, ka, iegādājoties avīzi, viņi ar savu artavu atbalsta grūtdieņus. Bezpajumtniekam tiek apmēram puse no laikraksta pārdošanas cenas. Latviešu bezpajumtnieki Berlīnē reti nodarbojas ar šādu piepelnīšanās veidu. Galvenokārt slikto vai neesošo vācu valodas zināšanu dēļ. Lietuvietis Darjus piebilst: “Man reiz piedāvāja avīzes tirgot, bet negribu – ar pudelēm var labāk nopelnīt, kādus 15 – 20 eiro dienā, ja cītīgi strādā, var savākt”. Berlīnē laikrakstu tirdzniecību bezpajumtnieki galvenokārt izvērš pilsētas sabiedriskajā transportā, uzrunājot pasažierus ar nelielu stāstu par savu situāciju un lūdzot nelielu ziedojumu. Tikmēr Hamburgā laikrakstu tirgotājiem pastāv citāda kārtība – sabiedriskajā transportā avīzes tirgot ir aizliegts. Tā vietā katram tirgotājam ik dienu tiek iedalīta speciāla vieta, visbiežāk pie lielveikaliem, turklāt katram tirgotājam jāvalkā veste ar laikraksta “Hinz und Kunzt” simboliku, tāpat jāpiesprauž arī pārdevēja apliecība. Var iztikt bez valodas – tik vien jāprot, kā dažas pieklājības frāzes. Tāpat Hamburgā kā ekonomiski attīstītā pilsētā ir daudz augstākas peļņas izredzes nekā nabadzīgajā Berlīnē. Lai tās pārbaudītu praksē, dodos Hamburgas ielās kopā ar latvieti Ritvaru, kuram šajā nodarbē ir jau vairāku gadu pieredze.
Par summām, kādas viņam izdodas nopelnīt ar laikrakstiem, viņš runā izvairīgi. “Pietiekami,” saka Ritvars. Vēlāk gan nenociešas un atklāj savu rekordu: gada ienesīgākajā dienā Ziemassvētkos nopelnījis 240 eiro.
Bezpajumtnieku laikraksta “Hinz und Kunzt” redakcijā, kur ierodamies abi ar Ritvaru un kas vienlaikus ir vieta, kur bezpajumtnieki var bez maksas saņemt apģērbu un pārtikas produktus, izskatās kā mājīgā kafejnīcā. Tikai pāris cilvēku raibajā kompānijā mazliet ož pēc nemazgātām drēbēm vai alkohola. Laikrakstu tirgotāja reģistrācijas process notiek ātri. Mani iztaujā – cik ilgi esmu uz ielas, no kurienes un kāpēc esmu ieradies Vācijā, piedāvā arī jaunus zābakus. Saku, ka atbraucu uz darbu celtniecībā, bet tā arī nesamaksāja un nokļuvu bezizejā. “Nelegālais darbs droši vien?” man jautā redakcijas pārstāvis. Viņam tādi kā es nav nekāds jaunums – par tādām situācijām viņš dzird ik dienas. Kā jaunpienācējam man uzdāvina desmit bezmaksas eksemplārus, tāda pati paciņa tiek arī Ritvaram – kā prēmija par jauniņā atvešanu. Kad ar laikrakstu sainīti esmu ieradies pie lielveikala “Aldi” durvīm, kur grasos tirgot avīzes, grūtākais ir pārvarēt sākuma kautrību. Slēpdamies aiz veikala stūra, velku mugurā avīžu tirgotāja vesti. Ritvars ar rūdīta bezpajumtnieku laikraksta tirgotāja pieredzi mani mierina: diskomfortu ātri kliedēšot pirmās monētas, kas sāks žvadzēt man kabatā. “Vēl uznāks azarts,” viņš drošina. “Tas taču ir tāds pats darbs kā jebkurš cits, tur nav ko kautrēties.” Laikrakstu pārdošanu varbūt tiešām var uzskatīt par darbu, taču par tādu grūti nodēvēt to, ko Ritvars man iesaka darīt, kad visas avīzes būšu pārdevis. “Lūk, ņem šo un pastāvi vēl kādu brīdi tāpat,” viņš sniedz man tukšu kafijas turziņu. Ritvars atzīstas: savā dzimtajā pilsētā Latvijā viņš šādu arodu piekopt nespētu. Būtu kauns. “Vācijā ir citādi. Te mani neviens nepazīst, arī cilvēku attieksme ir pavisam citāda – pat ja tu tirgo avīzes vai ubago, te tevi uztver kā cilvēku.” Kad esmu nostājies veikala “Aldi” durvju priekšā ar avīžu čupiņu rokās, īsti nezinu, ko iesākt ar mīmiku. Vai man jātaisa grūtsirdīga seja, lai iežēlinātu ļaudis? Varbūt, gluži otrādi, labvēlīgi jāsmaida? Šādu pieeju izmanto Ritvars – pārliecinātā stājā ieņēmis vietu pie pašas veikala ieejas, viņš cilvēkus sveicina ar laipnu “labrīt”, cenzdamies ielūkoties ikvienam acīs. Es izšķiros par vidusceļu, savilkdams seju mazliet skumīgā smaidā. Paiet apmēram piecpadsmit minūtes, līdz tieku pie pirmajiem ienākumiem: kāds vīrs, novietojis iepirkumu ratiņus un rūpīgi nopētījis mani no galvas līdz kājām, iespiež man saujā divu eiro monētu. “Nē, nē, paldies, nevajag,” viņš smaidot atraida manis sniegto laikrakstu. Tāpat dara arī nākamie “pircēji”. Kāda jauna sieviete, kāds vīrietis motociklista tērpā, kāda sirma kundze – viņi dod pa vienam, diviem, trim eiro, bet no laikraksta atsakās. Ritvaram bijusi taisnība – kauna sajūta pamazām gaist, un jūtos, kā spēlēdams kādu azartspēli. Bez piepūles, stāvot un nebilstot gandrīz ne vārda, izņemot “liels paldies”, manās rokās krīt nauda un ir interesanti minēt, cik iedos katrs nākamais “atbalstītājs”. Ir daži nācēji, kas raida man dusmīgus skatus, taču ātri var iemanīties viņus ignorēt. Ir pagājusi stunda un piecpadsmit minūtes, kad dodos prom. Mana peļņa ir 28 eiro, ja atskaita avīžu iegādes izmaksas. Trīsreiz vairāk nekā Vācijā stundā pelna apkopējs un apmēram tikpat, cik Latvijā skolotājs pa veselu dienu. |
