Rājevu ģimene pēc astoņiem gadiem Dienvidanglijā atgriežas Latvijā 9
Klinta un Ēriks Rājevi pēc astoņiem prombūtnes gadiem Dienvidanglijā pērn atgriezās Latvijā. Tas nebija spontāns lēmums, jaunā ģimene šim solim gatavojās pamatīgi, pārdomāti un ilgi. Jo saprata – ja atskries kā uz ugunsgrēku, iespējams, apsvilinās spārnus un vajadzēs atkal doties peļņā uz svešu zemi.
Tālredzīga rīcība
Kopš aizvadītā gada augusta Klinta un Ēriks ar bērniem – meitu Amandu (seši gadi) un dēlu Regnāru (trīs gadi) dzīvo skaisti izremontētā un iekārtotā trīsistabu dzīvoklī Bauskas novada Vecumnieku pagasta Misā. Tā ir Ērika dzimtā puse, kur viņš audzis un skolā gājis, kur tagad tuvākā un tālākā apkārtnē mīt dzimtas locekļi, tajā skaitā tēvs un māte, četri brāļi ar ģimenēm.
“Es biju iniciators, ka jāatgriežas Latvijā. Man, lauku zēnam, bija grūti pieņemt dzīvi Anglijā uz pilsētas akmeņiem, to, ka pastāv dažādi ierobežojumi, ja tu gribi atpūsties brīvā dabā, iekurt ugunskuru, uzcept desiņas, sēņot vai makšķerēt. Makšķerēt Anglijas upēs, dīķos un ezeros jau vari, bet noķertā zivs ir jāpalaiž atpakaļ ūdenī.
Kad mums ģimenē piedzima bērni, domāju, vai tiešām viņiem vajadzēs uzaugt uz akmeņiem, neizbaudot to, kā ir basām kājām skraidīt pa pļavu. Un vēl man nebija izprotami Anglijā pastāvošie bargie noteikumi attiecībā uz bērnu audzināšanu
– to, ka līdz 12 gadu vecumam nedrīkst atstāt vienu dzīvoklī, nemaz nerunājot par atrašanos uz ielas,” Ēriks min tikai dažus no iemesliem, kas viņu ar sievu motivējuši pieņemt nopietno lēmumu atgriezties Latvijā.
Jaunais vīrietis sācis kā smagumu izjust arī to, ka dzīve virzījusies pa vienām sliedēm, kur pieturvietas darbs–mājas–darbs visu laiku secīgi atkārtojušās. Jā, bijušas retas tikšanās ar jauniegūtiem draugiem, pa kādam izbraukumam ārpus pilsētas, bet lielākoties dzīvojuši noslēgtā vidē. Un parasti nekur nav gribējuši iet ārpus mājas izklaidēties, bet atpūsties un izgulēties, jo strādājuši daudz un smagi – paralēli algotajam darbam piepelnījušies, tīrot privātmājas vai darot ko citu. Strādājuši ne vien darba dienās, bet arī brīvdienās.
“Kad pēc pirmā Anglijā nodzīvotā gada bijām nodomājuši atvaļinājumu pavadīt Latvijā, sapratām, ka nevaram to atļauties, jo nav liekas naudas, neesam neko iekrājuši. Tas mums lika pārlūkot dzīvošanas paradumus un meklēt iespējas nopelnīt vairāk,” ne tik senus notikumus atceras Ēriks.
Kad arvien pārliecinošāk nostiprinājies nodoms atgriezties Latvijā, Rājevi sākuši krāt naudu, lai varētu nopirkt dzīvokli, kur ģimenei dzīvot. Tik daudz nopelnīt, lai pietiktu dzīvoklim Rīgā, nav bijis pa spēkam, taču arī neesot tīkojuši pēc dzīves lielpilsētā.
“Ne manai, ne sievas ģimenei nav nedz dzimtas īpašumu, nedz ļoti turīgu radu, kas mūs varētu finansiāli atbalstīt, tāpēc par savu ģimeni gādājam paši. Un paldies Dievam, ka savlaikus aptvērām ļoti svarīgu faktoru – ja mums nebūs sava dzīvokļa, kur dzīvot, bet to vajadzēs īrēt, ātri vien būsim pie sasistas siles. Jo Latvijā algas (vismaz vairumā gadījumu!) un bērnu pabalsti ir zemāki nekā Anglijā, tāpēc cilvēki ir sociāli daudz neaizsargātāki. Kad mums Anglijā piedzima pirmais bērns, es vienīgais strādāju, sieva auklēja meitiņu. Kaut saņēmu minimālo algu, varēju uzturēt ģimeni, jo valsts maksāja gan bērna pabalstu, gan vēl pabalstu, lai mums būtu valstī noteiktais iztikas minimums (ja nemaldos, tas bija aptuveni 23–24 tūkstoši mārciņu gadā), gan saņēmu nodokļu atvieglojumus,” stāsta ģimenes galva.
Rājevi nopirkuši dzīvokli daudzstāvu ķieģeļu mājā, un Ēriks trīs gadus pēc kārtas katrā atvaļinājumā braucis uz Misu un mitekli pats remontējis. Ģimene bija pat tik praktiska un tālredzīga, ka Anglijā iegādājās mēbeles, sadzīves tehniku, traukus, arī apģērbu bērniem un sev, jo Latvijā tas viss maksā ļoti dārgi, turklāt precei nereti ir zema kvalitāte. “Mēs neesam tik bagāti, lai par bargu naudu pirktu lētu mantu,” prātīgi bilst Ēriks.
Ekonomiskās krīzes skartie
Jaunais vīrietis precīzi nosauc datumu, kad kopā ar draudzeni (tolaik ar Klintu vēl nav bijuši precēti) aizlidojuši uz Angliju – tas bijis 2010. gada 23. jūlijs. Tāpat kā daudzus tautiešus, viņus lidmašīnā iesēdinājusi ekonomiskā krīze. “Es strādāju labā firmā par santehniķi, saņēmu labu algu – ap 800 latu. Kad parādījās pirmie krīzes simptomi, algu ievērojami samazināja, jo saruka pasūtījumi, firmai radās finansiālas grūtības. Tā meklēja izeju pārprofilējoties, taču šis risinājums situāciju neuzlaboja. Es atgriezos Misā pie vecākiem, jo, kad biju samaksājis par īrēto dzīvokli, dzīvošanai palika vien kapeikas,” Ēriks ir atklāts.
Laukos kādu laiku bijis arī bez darba, tad caur paziņām ticis pie tā kādā uzņēmumā, kas ražo drošības jostas. Saņēmis algu ap 300 latu. Pieticīgi dzīvojot, varētu iztikt, taču jaunībā ir tik daudz vēlmju un vajadzību! “Mēs ar Klintu spriedām – ja viņa pēc Banku augstskolas beigšanas, kur apguvusi vadības zinības, dabūs darbu, paliksim Latvijā, ja ne, brauksim prom. Anglijā jau dzīvoja un strādāja Klintas mamma, tāpēc sākumā būtu gan pie kā palikt, gan kāds, kas palīdzētu sameklēt darbu.”
Klintai darbu nav izdevies atrast, jo ekonomiskās krīzes iespaidā uzņēmumi samazināja darbinieku štatu, nevis paplašinājās. Tādā situācijā tikko augstskolu beidzis speciālists bez pieredzes un arī bez krievu valodas zināšanām (tās arī 2010. gadā tika pieprasītas!) nebija vajadzīgs. Tad nu Ēriks un Klinta sakravāja koferus un devās pretim nezināmajam. “Lielu bažu, kā nu būs, mums nebija, jo Klintas mamma jau bija sarunājusi darbu mums abiem viesnīcā, kur strādāja par istabeni,” skatu pagātnē met Ēriks.
Viņa pienākumos ietilpusi tīrās un netīrās veļas pārvadāšana pa viesnīcas stāviem, kas ir fiziski smags darbs, bet Klinta strādājusi gan par viesmīli, gan par istabeni. Lai būtu lētāka iztikšana, pirmos trīs mēnešus jaunieši dzīvojuši vienā istabā ar Klintas mammu. Protams, tas nebija īpaši ērti nevienam, tāpēc jaunieši sameklējuši sev dzīvoklīti. Bet pēc gada virsroku guvuši praktiski apsvērumi un atkal sākuši dzīvot visi kopā, tikai nu ar sievasmāti uz pusēm īrējuši māju.
“Trīs gadus es nostrādāju viesnīcā par minimālo algu. Sākumā biju “veļas puika”, bet pēc mēnešiem trim jau pakāpos par karjeras kāpnēm – kļuvu pa saimniecības daļas menedžera asistentu. Angļi zina, ka mēs, latvieši, strādājam smagi un daudz, ka mums var uzticēties, tāpēc mūs labprāt pieņem darbā. Protams, ne jau visi esam tādi, bet pārsvarā gan,” uzsver Ēriks.
Taču Mēnesim ir arī ēnas puse. Pirmajā darba vietā Ērikam uzticējuši arvien jaunus pienākumus, mutiski apsolot lielāku atalgojumu, taču solīto nav pildījuši. Ēriks vairs nav gribējis strādāt par minimālo algu, tāpēc sameklējis darbu citā viesnīcā par preču pārzini. Kad viesnīcu bizness sācis bremzēt, jo arvien populārāk kļuvis nakšņot nevis viesnīcās, bet īrēt telpas nakšņošanai pie privātajiem jeb, kā Ēriks saka, izmantot bad&breakfast pakalpojumus, viņš pārgāja strādāt uz kādu firmu, kas nodarbojusies ar augļu fasēšanu, lai tos sūtītu uz tirdzniecības vietām. Tur bijis noliktavas pārzinis, tātad vajadzēja vadīt un uzņemties atbildību par vairākiem padotajiem.
Kad vaicāju, vai Ērikam bija pietiekamas angļu valodas zināšanas, lai varētu dzīvot un strādāt Anglijā, viņš atbild, ka sākumā varbūt tās bijušas vidējas, taču darbavietā esot aktīvi kontaktējies ar angļiem, it īpaši ar saviem vienaudžiem, lai ātrāk uzlabotu angļu valodas prasmi. “Kā citādi to var izdarīt, ja ne sarunājoties ar angļiem?” Ēriks uzdod retorisku jautājumu. “Ja man kaut kas nebija skaidrs, nekaunējos pavaicāt no Latvijas iebraukušajiem krievvalodīgajiem, kas jau kādu laiku bija strādājuši viesnīcā. Tur strādāja riktīgs tautu kokteilis, bija gan angļi, gan poļi, gan lietuvieši un latvieši.”
Ēriks uzteic savstarpējo attiecību kultūru gan darba vidē, gan uz ielas, gan veikalos, jebkur šajā valstī. Piemēram, darbavietās netiek pieļauta diskriminācija, pazemošana, mobings un bosings. Ja kaut ko tādu novēro, šīs negācijas tiek izskaustas. “Viss ir daudz civilizētāk,” vērtējoši saka Ēriks. “Lai iekāptu autobusā vai citā sabiedriskā transporta līdzeklī, neviens negrūstās un ar elkoņiem necīnās, lai pirmais tiktu iekšā un apsēstos, bet solīdi stāv rindā un mierīgi viens pēc otra kāpj autobusā. Ja gadās uz ielas nejauši saskrieties ar garāmgājēju, atvainojas abi – gan tas, kas uzgrūdies, gan tas, kas šim cilvēkam trāpījies ceļā.”
Ēriks piemin vēl kādu pozitīvu iezīmi, kāda pastāv Anglijas darba tirgū.
Darba sludinājumos tiek norādīts, cik maksā par nostrādāto stundu vai arī kāds ir atalgojums gadā. Tas darba meklētājam ievērojami atvieglo izvēles izdarīšanu.
Laiks bērniem
Pamazām Anglijā iedzīvojušies, abiem bijis darbs ar garantētu atalgojumu, pietiekami plašs miteklis, līdz ar to – drošības izjūta. Zinot, ka šajā valstī ir arī lieli bērnu pabalsti, nolēmuši, ka ir pienācis laiks laist pasaulē pēcnācējus. Vispirms sagaidījuši meitu Amandu, bet trīs gadus vēlāk – dēlu Regnāru. “Šķita, ka nu gan iesakņosimies Anglijā, taču mani tomēr urdīja nemiers. Līdz ar lielo sveštautiešu pieplūdumu ar gadiem uz slikto pusi mainījās angļu attieksme pret iebraucējiem. Es to uz savas ādas neizjutu, bet zinu, ka arvien biežāk darbā tika pieņemti vietējie, ja bija jāizdara izvēle starp iebraucēju un vietējo. Sāka arī izskanēt runas, ka iebraucēji pabalstos saņem vairāk, nekā viņi nomaksā nodokļos.”
Ēriks atklāj, ka jau kopš pirmās atrašanās dienas Anglijā esot vairījies uz ielas vai citā publiskā telpā skaļi sarunāties latviski. Daudzi iebraucēji uzvedoties diezgan bravūrīgi, jūtoties kā pasaules valdnieki, taču Ēriks vienmēr juties, ka ir svešinieks, ienācējs Anglijā.
“Mūsu pilsētiņā dzīvoja diezgan daudz latviešu, bet katrs turējās par sevi, īpaši neorganizējās. Citviet Anglijā bija gan latviešu skoliņas, gan klubiņi, gan deju kolektīvi vai vēl citas pulcē-šanās iespējas, bet mums nekā tāda nebija. Pa reizei aizgājām viens pie otra ciemos, bet pasākumu latviskā garā nebija. Atklāti sakot, ar sievu pēc tiem arī netiecāmies, jo mums galvenajā vietā bija ģimene un darbs.”
Lūzuma punkts pienācis, kad meitai tuvojās skolā iešanas laiks. Vecāki sapratuši: izglītības sistēmas modelis Anglijā un Latvijā tik ļoti atšķiras, ka, pārceļoties vēlāk, kad bērni jau ies skolā, ļoti apgrūtinās viņu adaptēšanos Latvijā.
Dzīvoklis Misā jau bija nopirkts un izremontēts, nu vajadzēja atrast darbu, kas eksistenciāli bija tikpat būtisks faktors kā jumts virs galvas. “Sieva līdz pat pēdējam brīdim man vaicāja, vai esmu pārliecināts par savu izvēli, vai varēsim uzturēt ģimeni, nomaksāt rēķinus. Pamest drošību un doties nedrošībā. Jo, kā zināms, Latvijā nepārtraukti pieaug gan nodokļi, gan maksa par patērēto gāzi, elektrību, arī pārtikas produktu cena kāpj tikai uz augšu. Ne viens vien Anglijā un Latvijā sauca mūs par trakiem.”
Taču Ēriks turpināja rīkoties, lai tuvinātu ģimenes atgriešanās brīdi viņa dzimtajā Misā. Specializētajās interneta vietnēs ss.lv un kurirdarbs.lv regulāri skatījās darba piedāvājumus, sūtīja savu CV. Daža laba vakance bijusi itin kārdinoša, ieradies pat uz darba interviju, taču, izdzirdot, ka alga būs tikai 700 eiro uz rokas, sašļukusi dūša. “Tas darbs bija Rīgā, turklāt vadītāja darbs – manā pārziņā būtu 15 cilvēki. Manuprāt, tas ir neadekvāts atalgojums! Turklāt pusi no algas es nobrauktu benzīnā!”
Ēriks priecājas, ka beidzot izdevies atrast darbu Misā piecu minūšu gājienā no mājām. Viņš strādā par preses operatoru beļģu uzņēmumā “Greenyard Horticulture Latvia” (iepriekš “Misas kūdra”), kas ražo kūdras substrātu. Darbs ir arī sievai – Klinta pilda auklītes pienākumus Misas bērnudārzā. Tajā iet arī abi viņu bērni. Bērnudārzā mazie bija laipni gaidīti, jo bērnu laukos trūkst. Klinta plāno apmeklēt grāmatvedības kursus, lai varētu atrast citu darbu un izmantot arī augstskolā iegūtās zināšanas. “Ko dzīve dos, to mēs ņemsim,” prātīgi nosaka Ēriks.
Programmas iedzīvināšana kavējas
Pārceļoties uz dzīvi no vienas valsts uz otru, ir jāsakārto arī juridiskā puse, piemēram, jādeklarējas, jāatsakās no bērnu pabalsta mītnes zemē un jāpiesakās uz to Latvijā. “Mēs uzrakstījām e-pastu Zemgales novada koordinatoram reemigrācijas veicināšanai, ka gribam atgriezties Latvijā, un vaicājām, kā mums secīgi jārīkojas, kādas formalitātes jānokārto. Nevienu tiešu atbildi uz jautājumiem nesaņēmām, tikai norādes uz saitēm, kurā mājaslapā jāieiet, lai tur paši atrastu atbildi. Nekas cits neatlika kā pašiem meklēt informāciju, lai gan koordinatoram būtu bijis tikai mazliet jāpiepūlas un jāatbild,” mazliet sarūgtināta par ierēdņa paviršo attieksmi, stāsta Klinta.
Toties atsaucīgi esot bijuši Misas iedzīvotāji. Kad Klinta vērsusies vietējā skolā, vai nav kādas vakances, viņai atbildējuši, ka nav, taču pierakstījuši viņas tālruni gadījumam, ja uzrodas cits darba piedāvājums. Drīz vien atskanējis tālruņa zvans, un Klinta aicināta strādāt par auklīti vietējā bērnudārzā. Arī kaimiņi izturējušies sirsnīgi: te viens atnes grozu ar āboliem, te uzcienā ar pašceptu plātsmaizi.
“Mēs jau rēķinājāmies, ka būs grūtības, taču nožēlas, ka esam atgriezušies, mums nav. Jo esam mājās,” tā Klinta. Sievas teikto papildina Ēriks: “Pēdējie gadi Anglijā mums pagāja lielā taupības režīmā. Mēs iespringām, lai gatavotos mājupceļam. Tas bija nomācoši, jo principā jau četrus gadus gribi braukt atpakaļ, bet nevari to atļauties. Es te elpoju citādi. Es te esmu. Es te esmu priecīgs. Esmu priecīgs, ka bērni var iziet ārā un parotaļāties. Ka mēs varam aizbraukt uz mežu un nolūkot eglīti Ziemassvētkiem, iekurt ugunskuru, uzcept desiņas un elpot svaigu gaisu. Bērni ir priecīgi, un ģimene ir priecīga.”
Bet
vai Anglijas nemaz nepietrūkst? Ēriks bilst, ka varbūt mazliet pietrūkst savstarpējo attiecību kultūras, kāda ir Anglijā. Arī preču un pārtikas kvalitāte Latvijā ir zemāka.
“Kad Anglijā pakoju mandarīnus un apelsīnus, lai sūtītu uz tirdzniecības vietām, es redzēju, cik tie ir kvalitatīvi, un varu salīdzināt, kādi tie ir šeit. Mums lielveikalos atļaujas tirgot sapuvušus mandarīnus! Arī atlaides precēm šeit nav nekādas. Anglijā – ja tur ir nocenots vai tirgo ar atlaidi, tad tirgo ievērojami lētāk.”
Taču Latvijā ir kas daudz svarīgāks par produktu cenu un kvalitāti – šeit dzīvo radi un draugi. “Jo bērni auga lielāki, jo vairāk man kremta sirdi, ka viņi taču aug tālu no māsīcām un brālēniem, tātad atsvešinās. Es negribēju, lai tā notiek,” nekautrējas teikt Klinta. “Ja sirds ir palikusi šeit, tad ir jāatgriežas.”
Sievai piebalso Ēriks, sakot, ka ar viņiem viss būs kārtībā. “Domāju, ka mēs nebūsim tie, kas atgriežas Anglijā. Mums nepatīk mētāties.”
Sarunas nobeigumā Ēriks aicina reemigrācijas veicinātājiem būt atsaucīgākiem un pretimnākošiem. Varbūt pirmajā gadā varētu tiem, kas atgriezušies Latvijā, piešķirt nodokļu atlaides vai nodrošināt vēl kādus atvieglojumus, lai varētu vieglāk uzsākt dzīvi pēc atgriešanās. Noderētu arī pārcelšanās pabalsts. Rājeviem paveicies, ka radiniekam ir neliels biznesiņš – ar busiņu pārvadā mantas no vienas valsts uz otru. Viņš mantas palīdzēja atvest par pašizmaksu – 1200 eiro, bet, ja vajadzētu izmantot kravas konteinerus, vajadzētu šķirties no trim vai pat četriem tūkstošiem eiro.
