Guntis Libeks: Atpakaļ pie komunistu rajoniem 4
Autors: Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvātais jaunais administratīvi teritoriālais dalījums demonstrē pagātnes domāšanu, nespējot radīt neko labāku par padomju laiku centralizēto rajonu izpildkomiteju pārvaldes modeli. Šī sistēma pakāpeniski tika demontēta pēc 1989. gada vietējo tautas deputātu vēlēšanām, un 1994. gadā, tiešās vēlēšanās vēlot rajonu padomes, atbildība un pienākumi jau bija nodalīti no vietējo pilsētu domju un pagastu padomju funkcijām.
Šajā lakā notika plaša decentralizācija un dekoncentrācija, kas veicināja plašas sabiedrības daļas iesaistīšanos pārvaldē un lēmumu pieņemšanā. Neskatoties uz finanšu un pieredzes trūkumu, šis bija aktīvs un sekmīgs posms demokrātijas iedzīvināšanā un stiprināšanā, veidojot modernu un Eiropas vērtībās sakņotu valsti. Decentralizācijas un varas augļi bija tik saldi, ka radās ievērojams spiediens no pilsētu vietējiem politiķiem likvidēt rajonu padomes un rajonu administratīvo iedalījumu, pārdalot resursus un funkcijas vietējām pašvaldībām.
Šis posms noslēdzās 2009. gadā ar novadu pašvaldību izveidošanu.
Nepamatojot savu viedokli ar izmērāmiem, statistiskiem un loģiskiem argumentiem, ministrs Juris Pūce paziņo, ka pašvaldību attīstība 30 gadu garumā ir bijusi kļūdaina, un piedāvā atgriezties padomju laiku rajonos. Nerēķinoties ar to, ka pasaule un Latvija šajos trīsdesmit gados ir mainījusies, politiķu priekšstati par labu pārvaldi aprobežojas ar ātri uztveramām shēmām un kartē zīmētām vienībām, kurās esot jābūt līdzīgam iedzīvotāju skaitam un teritorijai.
“Nacionālā attīstības plāna 2027” projektā viens no globālajiem izaicinājumiem, ar ko jārēķinās Latvijai, minēta uzticēšanās krīze un sabiedrības polarizācija. 1989. gadā vietējās vēlēšanās tika ievēlēti 12 000 deputātu, 1994. gada vēlēšanās likums noteica deputātu skaita trīskārtīgu samazinājumu. Šobrīd pašvaldībās ievēlēti 1614 deputāti. Reforma paredz, ka valstī turpmāk varētu būt 686 deputāti. Novadu domēs iecerēts ievēlēt 15 līdz 25 deputātus.
Nākotnē tas nozīmē, ka daudzu pagastu iedzīvotājiem jaunajās domēs nebūs pārstāvniecības.
Sekas būs sabiedrības atsvešināšanās no valsts un vietējās pārvaldes. Ne jau iedzīvotāji vainīgi vienaldzībā un neticībā varai, bet pati vara atstumj un attālina tos no līdzdalības un atbildības. Vērojamais zemais vēlēšanās piedalījušos skaits ataino ticības zaudēšanu pilsoņu iesaistīšanās jēgai valsts un savas kopienas nākotnes lemšanā. Projektētā administratīvi teritoriālā reforma katastrofāli padziļinās šos procesus.
Piedāvātais reformas projekts neparedz pārmaiņas pašvaldību darbības būtība un saturā. Iznākums būs līdzekļu un varas koncentrācija un centralizācija. Katras vietējās kopienas dzīvē svarīgas ir iedzīvotāju tiesības lemt par kopīgajām, tiem svarīgajām lietām. Pašvaldības principi, kas nostiprināti starptautiskos līgumos un valsts likumdošanā, nosaka subsidaritātes lietošanu, tas ir, visu, ko iespējams izlemt un paveikt vietējā līmenī, nodot iespējami “zemākajā” atbildībā.
Reformai būtu pozitīvs, demokrātiju stiprinošs efekts, ja tiktu atjaunotas pagastu un mazpilsētu pašvaldības, iespējams, mazākā skaitā, nekā bija pirms novadu izveidošanas, nosakot zināmu minimālo iedzīvotāju skaitu. Pagastu un mazpilsētu domes, ievēlētas vispārīgā kārtībā, ar savu autonomu budžetu atbildētu par komunālo saimniecību, māju apsaimniekošanu, vietējiem ceļiem un ielām, kultūru un sportu.
Būtībā par to, kas ir esošo pagastu un pilsētu pārvalžu kompetencē. Lielo novadu funkcijās nonāktu pārējie esošie pašvaldību pienākumi un nodotās valsts pārvaldes funkcijas: vietējie reģionālie ceļi, profesionālā izglītība, vietējā veselības aprūpe, atlikušie valsts atbildībā esošie sociālās palīdzības veidi, nodarbinātība, vides aizsardzība, lauku attīstība un, iespējams, citas. Tad varētu runāt par pašvaldību reformu pēc būtības, nevis vienkāršotu fasādes maiņu bez satura un jēgas.
Reformas autori nerēķinās un turpina noārdīt kultūrvēsturiskās tradīcijas un vietējo identitāti.
Tajā saskatāma vēlme pielāgoties negatīvajiem procesiem: depopulācijai, globalizācijai un unifikācijai, nevis pretoties un novērst tos. Pamatjautājums ir apstāklī, kādu valsti vēlas būvēt esošā valdība: modernu, sabiedrības procesos iesaistītu un līdzdarbojošos pilsoņu kopību vai spēcīgas centrālas varas unificētu, hierarhijā un birokrātijā balstītu sabiedrību.
Šī steigā sataisītā vietējo pašvaldību reforma piedāvā valsts demokrātijas pamatu drupināšanu un ir bīstama mūsu valsts drošai ilgtermiņa pastāvēšanai.
