Uldis Šmits: Runā tā, it kā PSRS joprojām eksistētu 17
“Kad izvērtās zināmie 2014. gada 26. – 27. februāra notikumi, man pastāvīgi nāca prātā šī analoģija ar Austriju, Sudetiem, Klaipēdu. Tās bija teritorijas, kuras anektēja Hitlers. Es jutu, ka vajag to pateikt.” Tā nesen apgalvoja Krievijas vēsturnieks Andrejs Zubovs, kurš viens no pirmajiem saskatīja Krimas aneksijas līdzību ar norisēm pagājušā gadsimta 30. gados. Profesors Zubovs savas uzdrīkstēšanās dēļ bija spiests pamest Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta Filozofijas katedru. Viņš, būdams arī konsekvents antistaļinists, vairs īsti neiederējās šajā elitārajā mācību iestādē – diplomātijas kadru kalvē, kad Staļina ērai raksturīgais pasaules skatījums atgriežas Kremļa ārpolitikā. Ministrs Sergejs Lavrovs savā ikgadējā uzrunā ārzemju presei Maskavas un Vašingtonas 30. gadu diplomātisko saraksti esot piesaucis kā starpvalstu attiecību veidošanas slavējamu paraugu – ministrs runājis tā, “it kā PSRS joprojām eksistētu un nekas kopš tiem laikiem nebūtu noticis,” atstāsta “Le Monde”. Šķiet, Kremlim minētais vēstures periods ir zināms atskaites punkts, pēc kura orientēties, tāpēc Padomju Savienība tiek iztēlota par gluži normālu un pat atdarināšanas cienīgu politisku režīmu.
Krimas aneksijas ideoloģiskais noformējums tomēr vairāk atgādināja nevis komunistiskos darbaļaužu atbrīvošanas lozungus, bet gan nacionālsociālistu īstenoto Austrijas anšlusu, kas bija tikai sākums, jo Trešajam reiham pievienojamās “vācu zemes” atradās visur, kur vien mita “tautieši”, un reizēm arī tur, kur viņu nebija. Tagadējās neonacistu un staļinistu jaunās alianses galvenā saistviela ir gara radniecība, kas izpaužas naidā pret demokrātiju. Radniecība ilgi palika noklusēta vai tika izklāstīta dažu teorētiķu apcerējumos, līdz viņu ideoloģiskās nostādnes ienāca Kremļa propagandā un galu galā arī politikā. Kā reiz “Pirmajā kanālā” skaidroja ideologs Aleksandrs Dugins, nozīmīga ir nevis starptautiskā politika (un tiesību normas), bet ietekmes un interešu sfēras. Proti, Ukraina atrodas Krievijas interešu sfērā, tāpēc impērija tur var rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Donbasa “tautas republikās” grupējumi, kuri pilnīgi atklāti dēvē sevi par fašistiskiem, itin harmoniski sadzīvo ar tādām personām kā Beness Aijo, kurš, pēc paša teiktā, iesaistījies “interbrigādē”, kur pulcējoties “kreisie” (lasi – kreisie ekstrēmisti) no visas pasaules. Vēl pirms pāris gadiem “melnais Ļeņins” atklātā vēstulē ANO, EDSO un Putinam sūdzējās par “fašistisko Latvijas valdību”. Pavisam īstu fašistu rosība Luhanskā acīmredzot nesagādā Benesam nekādas problēmas. Likumsakarīgi, jo mērķis ir kopīgs.
Nav pārliecības, ka rietumvalstis un pirmām kārtām Minskas vienošanos iniciējušās Vācija un Francija, kas steidzina Ukrainu grozīt konstitūciju un “federalizēties”, spēj kaut aptuveni pareģot situāciju, kāda vārētu izveidoties pēc “īpaša” statusa piešķiršanas šobrīd faktiski Krievijas sagrābtajām Austrumukrainas teritorijām. Šie konstitūcijas grozījumi tika Kijevai uztiepti Krievijas “tautiešu” tiesību vārdā, kas ir diezgan dīvaini, ievērojot, ka tās vienmēr bijušas pārpārēm respektētas, un ņemot vērā Kremļa propagandas tēzi, ka ukraiņi tie paši krievi vien ir. Tikmēr elementārais no starptautiskajām tiesībām izrietošais princips – Kijevas kontrole pār valsts robežām – aizbīdīts dažādi interpretēto Minskas vienošanos otrajā plānā. Tas var radīt nelāgas asociācijas ar Sudetu jautājuma “nokārtošanu” 1938. gadā Minhenē. Arī to ir svarīgi pateikt.
