Atpakaļ ierindā: Gatis Čakšs pēc Laimas slimības pievarēšanas ar pozitīvām domām gatavojas Eiropas čempionātam 7
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo gadu Latvijas labākajam šķēpmetējam Gatim Čakšam šī sezona bijusi pārdzīvojumu pilna. Ne tik daudz stadiona sektorā, bet cīnoties ar veselības likstām. Sezonu viņš sāka daudzsološi, sacensībās Vācijā izcīnot trešo vietu ar rezultātu 83,66 metri, kas joprojām ir šosezon labākais rādītājs starp Latvijas šķēpmetējiem.
Pēc tam 80 metru robežai pāri tikt nav izdevies, piedevām ap vasaras saulgriežu laiku Gatim tika konstatēta Laimas slimība. Secen gāja starts pasaules čempionātā, bet viņnedēļ 27 gadus vecais šķēpmetējs atgriezās sacensību apritē ar piekto vietu Dimanta līgas sacensībās Polijā. Šķēps lidoja 77,14 metrus tālu.
Protams, ir kur pielikt, bet Čakšs sarunā ar “Latvijas Avīzi” uzsver, ka galvenais bija sajust pašam, ka spēks atkal ir kaulos un tālāk jābūt tikai labāk, jo jau jaunnedēļ Minhenē startēs Eiropas čempionāts, kura dalībnieku vidū būs arī trīskārtējais Latvijas čempions.
G. Čakšs: Sacensībās Silēzijā jutos ļoti labi, pozitīvi. Sajūta bija, ka esmu atgriezies savā ritmā, bet diemžēl tas bija tikai iesildoties. Bija diezgan drēgns laiks, visu dienu lija. Uz sacensību brīdi lietus gan pārstāja, bet bija nomācies un tumšs. Iesildoties šķēpu varēju uzmest, šķita, ka esmu spēcīgs, arī labi lidoja. Viss bija kārtībā.
Jau pašā stadionā, izmēģinot skrejceļu, arī pāris metieni pašam šķita, ka ir labi, pie 80 metriem noteikti. Noteikti vairāk, nekā pašās sacensībās man izdevās. Pirmajā metienā diemžēl ievilku muguras kreiso sānu un vairs nebija brīvuma sajūtas, tālāk jau bija jānomoka viss starts. Mēģināju sildošo smēri mugurai smērēt, bet nekas daudz nemainījās.
Tomēr esmu priecīgs un no sacensībām mājup devos uz pozitīvas nots, jo iepriekšējos startos, no kuriem pēdējais bija pirms pusotra mēneša, man pat 70 metri nāca ar milzīgām mokām.
Tās bija briesmīgas sacensības, bet tagad sajūtas krietni labākas un viss vienkāršāk. Zinu, ka esmu gatavs, vēl jāpastrādā pie tehnikas, jo pēc tik ilga pārtraukuma ar to arī kaut kas bija nogājis greizi. Ar treneri arī nesanāca sastrādāties, jo viņš bija saslimis ar kovidu. Tās mešanas, ko taisīju pēc pauzes, tomēr ir par maz.
Pastāsti, kā tev gadījās ar Laimas slimību saslimt. Ērci dabūji?
Ērci neesmu redzējis, tik, cik sunim kādu esmu izņēmis. Tajā pašā laikā diezgan daudz laika esmu pavadījis mežā, mammas privātīpašumā. Tikpat labi, ar bērnu spēlējoties, ārā var dabūt ērci. Kas to zina, pat grūti pateikt, kad tas notika. Tas, ka tā ir Laimas slimība, nebija nekādu šaubu, jo analīzes bija diezgan šokējošas – parasti testu skalā esot ap 19/25 procentiem, man uzrādījās 200.
Uzreiz bija skaidrs, ka ir diezgan traki.
Dzēru antibiotikas, bet diemžēl tāpēc nācās izlaist pasaules čempionātu.
Kādi bija saslimšanas simptomi? Bezspēks, temperatūra?
Nē. Man vairāk bija ne īsti kustību, bet līdzsvara traucējumi. Pamatīgi kaklā un padusēs sapampa limfmezgli, kurus pat varēja redzēt. Treniņos nevarēju izdarīt elementāras lietas, uz vienas kājas stāvot, grīļojos. Sacensībās nebija tā, ka ir slikti un nevaru, bet nāca tādi kā ģīboņi virsū. Mešanas brīdī bija sajūta, ka nekā nav – ne eksplozivitāte, nekā, tāds tukšums.
To, ka kaut kas nav kārtībā, pats sapratu pēc tam, kad pēc Jāņiem atbraucu no Somijas, jo nākamajā dienā sieva saka, ka man viss ķermenis ir plankumos. Sākumā domājām, ka odu kodumi, bet ātri bija skaidrs, ka nē, ir kas nopietnāks. Pēc antibiotiku kursa viss pārgāja.
Kamēr dzēru zāles, nevarēju trenēties, jo ārsts piekodināja, ka, dzerot šāda veida antibiotikas, nedrīkstu doties saulē, var iegūt apdegumus.
Izvēlējos, ka labāk neko nedaru, bet pilnīgi atveseļojos.
Pēdējās divas nedēļas gan esmu aizvadījis treniņus, žēl, ka vienīgi treneris nebija visu laiku klāt. Viss tā sakritis, bet nenokaru galvu, viss iet uz labo pusi.
Ar kādām domām posies uz Minheni?
Man bija svarīgi, ko varu izdarīt Dimanta līgas posmā Polijā. Lai arī nebija 80 metri, bet tiešām esmu ļoti pozitīvi noskaņots, jo tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka varu mest tālāk par 80 metriem. Iespējams, šonedēļ varētu noderēt vēl vienas sacensības, no otras puses, nevajag, jo tur varētu lieki patērēt savu enerģiju. Dimanta līga bija izcils variants, lai atgrieztos, jo tur viss bija noorganizēts augstākajā līmenī, līdzīgi kā būs Eiropas čempionātā. Līdz ar to sajūtas ir atgūtas, esmu noskaņojies. Mērķis vienmēr ir tikt finālā, ja tur tiek, tad jau tur jācenšas tikt pēc iespējas augstāk.
Kā bija sekot līdzi pasaules čempionātam?
Divējādas sajūtas, jo pats tur varēju būt, bet šoreiz nesanāca. Tajā pašā laikā turēju īkšķus par savējiem (Patriku Gailumu un Rolandu Štrobinderu). Par sevi nebiju tik daudz sabēdājies, jo sapratu, ka tur neko neparādītu. Nebiju ne trenējies, ne pietiekami spēcīgs. Tobrīd biju fiziskajā bedrē un es tur būtu lieks. Šoreiz biju kā skatītājs, izbaudīju pasaules čempionātu pie TV, kā kādreiz jaunībā.
Sezona tev sākās daudzsološi. Kā gatavojies šai sezonai?
Treniņnometne man bija labākā, kāda jebkad bijusi. Izdarīts liels darbs, un pirmie mači Vācijā to arī parādīja, ka biju gatavs, lai gan tad vēl nebija tāda metiena brīvuma, jo tā parasti nav sezonas sākumā. Viss liecināja, ka esmu labi sagatavojies.
Pēc tam turpinājumā jauda bija liela, bet kaut kas nojuka pašā šķēpa izmešanā. Lidoja šķībi un greizi. Tālāk jau tehnisks izpildījums bija, bet vairs iekšās nekā nebija. Pēc pirmajiem diviem mačiem šķita, ka esmu labi sagatavojies, bet pēc tam pašam bija sajūta, ka esmu tā kā samainīts pret citu cilvēku.
Šosezon Latvijas labāko šķēpmetēju sešniekā ir divi Čakši. Artis ir tavs radinieks?
Jā, brālis. Mūsu mamma (Edīte Čakša) savulaik nodarbojās ar vieglatlētiku, daudzveidīga, lēca tālumu, skrēja. Vēlējās tikt Murjāņu sporta ģimnāzijā, bet viņu neuzņēma. Tad pati sev pateikusi, ja netiku es, tiks mani bērni, un tā arī sanāca.
Artis ir nepilnus septiņus gadus par tevi jaunāks. Kādu potenciālu tu viņā redzi, pārspēs tavus rezultātus?
Bija brīdis, kad biju pārliecināts, ka viņam ir augstāks potenciāls nekā man, piedevām dažādās vieglatlētikas disciplīnās. Tad gan mūsu rezultāti izlīdzinājās. Pēc ķermeņa uzbūves varu teikt, ka viņam ir daudz lielākas iespējas nekā man. Taču traumas, kuras bijušas padaudz un nopietnas. Tāpat nācās domāt par to, ja nesanāks sportā, ko darīt tālāk.
Jauniešiem tā ir liela problēma, jo, nesasniedzot panākumus jauniešos vai junioros, neizcīnot kādu medaļu starptautiski, atbalsts neseko.
Tie tomēr ir 18 gadus veci bērni, kuriem vēl nav īsta pamata zem kājām, tāpēc labi padomāt arī par izglītību un nākotni. Artis to dara, studē, arī strādā un trenējas. Šī sezona viņam ir izdevusies daudz labāka, jo pērn bija smaga trauma.
Uzmeta personīgo rekordu. Ceru, ka viņam kādā brīdī paveiksies ar sportu un būs cits redzējums uz to. Man jau arī viss mainījās tikai tad, kad uzvarēju pasaules junioru čempionātā. Tad spēju dabūt kaut kādu finansiālu atbalstu un domāt tikai par sportu. Citādi jauniešiem ir grūti.
Varbūt ir vēl kāds brālis vai māsa, kas ies jūsu abu pēdās?
Ir brālis, bet viņam vēl nepilni septiņi gadi.
Latvijas vieglatlēti Eiropas čempionātā
Minhenē no 15. līdz 21. augustam norisināsies XXV Eiropas čempionāts vieglatlētikā, kurā Latviju pārstāvēs astoņi sportisti. Pieci šķēpmetēji – Gatis Čakšs, Patriks Gailums un Rolands Štrobinders, kā arī Līna Mūze un Madara Palameika. Mūze pirms nepilnām trim nedēļām pasaules čempionātā izcīnīja augsto sesto vietu. Tāpat Minhenes olimpiskajā stadionā 400 metrus skries Gunta Vaičule, trīssoli lēks Rūta Lasmane, bet 20 km soļošanā startēs Raivo Saulgriezis. Minhenē Eiropas čempionāts notiks otro reizi (pirmā bija 2002. gadā).
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas mūsējie ir izcīnījuši deviņas medaļas. Zelta godalgas kaklā tika kārtas Staņislavam Olijaram (110 m/b), Inetai Radevičai (tāllēkšana) un Zigismundam Sirmajam (šķēpmešana), sudraba medaļas izcīnīja Aigars Fadejevs (20 km soļošana), Olijars un Laura Ikauniece (septiņcīņa), bronzas – Māris Bružiks (trīssoļlēkšana), Māris Urtāns (lodes grūšana), Aiga Grabuste (septiņcīņa).
Madarai Palameikai Minhenē būs sestais Eiropas čempionāts, 2014. gadā Cīrihē viņa palika uzreiz aiz goda pjedestāla, izcīnot 4. vietu. Līna Mūze Vecā kontinenta meistarsacīkstēs startēs piekto reizi, Gunta Vaičule un Rolands Štrobinders ceturto reizi, Gatis Čakšs un Patriks Gailums otro reizi, kamēr Rūtai Lasmanei un Raivo Saulgriezim šī būs debija.
