“Esmu grāmatvede, veterinārārste, agronome un ģimenes pavāre!” Kā “dzīve atgriežas sliedēs” Madonas un Rēzeknes pusē 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No Covid-19 liegumiem pamazām raisāmies vaļā. Vairāk nekā divus mēnešus varējām pārdomāt līdzšinējo dzīvi, lai tagad ietu tālāk – vismaz kādu laiku kopā ar ierobežoto vīrusu.
Ikviens šajos mēnešos kaut ko ir zaudējis, taču mēdz teikt, ka krīze ir arī iespēju laiks.
Ko mēs kā sabiedrība šajā “pandēmijas murgā” varētu būt guvuši, kas ir mainījies vai mainīsies? Braucu prasīt un skatīties – šoreiz uz Madonas un Rēzeknes apkaimi.
Sēnes mājai “Liepkalnos” – jauns lubiņu jumts
Daudzmaz regulārie braucēji uz Vidzemi vai Latgali zina – ja turp dodies pa jauno Maskavas šoseju un pēc tam gar Likteņdārzu aiz Kokneses, pie “Liepkalniem” pirms Pļaviņām, svēta lieta, jāpiestāj pēc svaigas maizes. Pirms divarpus nedēļām, kopā ar kolēģiem braucot uz Daugavpili, paveicās – dabūjām tikko izceptus kliju radziņus ar rozīnēm. Bet kafejnīca vēl bija ciet, cilvēku diezgan maz.
Šoreiz iecienītie radziņi tur vēl cepās, toties kafejnīca jau atkal darbojās, apmeklētāju bija vairāk un… Šajā vietā arī sākās stāsts par tagadējo īsto, nevis attālināto darbu un dzīvi.
Tas bija pirmajā īsti siltajā šīs vasaras dienā, 27. maijā. Bet var arī teikt, ka šis un tālākie notikumi risinājās dienā, kad Jaunzemju Kalvis ar saviem vīriem “Liepkalnu” sēnes mājai sāka veco skaidu jumtu plēst un jaunu apses lubiņu jumtu likt.
Krīze? Viņam jumta skaidu biznesā 20 gadu pieredze, un visā tajā laikā neviena krīze nav piedzīvota.
Kalvis domā, ka viņš ar saviem četriem vīriem šajā jumta segumu nišā ir labākie, un tādēļ arī pasūtījumi nāk visu laiku, spēj tikai braukt un likt.
Paši no Mazsalacas novada, māja un uzņēmuma bāze vairāk nekā 200 km no objekta. Jānomaina kādi 200 kvadrātmetri, viss materiāls jau ir līdzi, paši paliks turpat netālā viesu namā, pa dienām sešām jaunam jumtam jābūt gatavam! Kas vainas vecajam? Kalvis vērtē, ka kalpojis gadus 15. Būtu ilgāk, taču tas esot no zāģētām skaidām, tādēļ arī ātrāk bojājas. Plēsto lubiņu jumts no apses, kādu viņi tagad trijās kārtās liek, kalpošot vismaz gadus 40!
“Krīze ir citur, un ne jau šos divus mēnešus.
Nupat, pagājušajā nedēļā, savu uzņēmumu pārreģistrēju kā SIA “Senču jumti”. Ne jau tādēļ, ka man to gribējās vai baigi vajag, bet mums, amatniekiem, jau citādi vairs nemaz neļauj strādāt. Labi, mēs vēl paliksim, bet ko citi, kas nav tik pieprasīti? Darba pietiktu visiem, taču tie nodokļi un…” – te Kalvi vīri uz jumta sauc palīgā.
Viņam jākāpj traktora piekabē un jāpietur nost ņemamais reklāmas rāmis, lai nenokrīt un neizsit lielo sienas logu. Rādās, ka Kalvis nav tāds priekšnieks, kurš tikai komandē un gudri runā. Plecu pie pleca ar saviem vīriem. Tā nu iesāktā svarīgā frāze paliek pusvārdā. Bet man jābrauc tālāk – pie madoniešiem.
Dzīvi laukos tagad novērtēs vairāk!
Madona ar 7500 un novads ar 23 tūkstošiem iedzīvotāju līdz šim no vīrusa tiešā veidā praktiski nav cietuši. (Pilsēta turklāt šajā nedēļas nogalē radoši, ievērojot ārkārtējo apstākļu noteikumus, svinēs 94. dzimšanas dienu.)
Novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs gan domā, ka Covid-19 nākamās ekonomiskās sekas pagaidām grūti pat prognozēt. Daļai uzņēmēju tagad ir pauze. Diemžēl ne visi no tās arī modīsies. Secīgi nodokļu ieņēmumu kritums arī pašvaldībām vēl tikai priekšā.
Zaudējumi un ieguvumi? Ko par to saka Madonas vara un sirds, spēka gadi pēc trīsdesmit un vieda dzīves pieredze pēc septiņdesmit? Agris Lungevičs un Madonas goda pilsonis, keramikas vecmeistars Jānis Seiksts? Tiekamies pie slavenā podnieka un runājam.
“Izsludinātās pandēmijas laikā uz Madonu cilvēki atbrauca no ārzemēm un arī Rīgas. Sabiedrība sāka pārvērtēt lielpilsētu lomu savā dzīvē un draudus, ko tās piedāvā.
Lauku reģioniem tā ir iespēja – ar mazu cilvēku blīvumu un attālinātā darba iespējām justies drošībā, izmantojot novada piedāvāto infrastruktūru,” stāsta Agris.
Tātad Madona no krīzes ieguvusi? – provocēju tālāko sarunu. “Tas būtu skaļi teikts. Drīzāk – esam mazāk cietuši nekā citas pilsētas un novadi. Taču, protams, ieguvums tas nav. Ir jomas, kur nemaz neiet labi. Viesnīcas, tūrisms,” viņš paskaidro.
“Pie manis normālā gadā vidēji apgrozījās ap 2000 cilvēku. Ar autobusiem brauca organizētas tūristu grupas, skolnieki, pensionāri. Šogad vēl nav bijis neviens, jo sezona parasti sākas tikai pavasarī,” par savu šīs krīzes pieredzi stāsta Jānis, kurš savā mājā vada arī “Latviskā mantojuma” saimniecību. Kultūras zīmi “Latviskais mantojums” piešķir Latvijas tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā un izrāda latviešu kultūras tradicionālās vērtības.
“Es jau gan esmu radis strādāt neatkarīgi no tā, vai no manis pērk vai nepērk. No apkārtējiem pārdzīvojumiem patveros veidošanā savā darbnīcā. Taču šis tukšums pagalmā nospiež, jo esmu radis runāties un bagātināties kopā ar cilvēkiem, kurus satieku,” atzīst mākslinieks.
Vai cilvēki tagad mainīsies? “Šis laiks ir vienkārši tāda kā bremze uz kādu laiku. Nedomāju, ka cilvēkā šādā īsā laikā kaut kas tā būtiski var mainīties. Ar tiem datoriem vairāk – jā, tas ir fakts. Katrs laika periods ar kaut ko raksturīgs. Progress turpinās, un datori ir šā perioda dzinējspēks. Gribam vai ne,” vērtē Jānis.
“Redzam – ir lietas, kas jau mainās!” piekrīt un papildina Agris. “Tagad pratīsim strādāt arī citādi. Pārvaldē attālinātais darbs ir milzīga laika un resursu ekonomija. Piemēram, ar kaimiņu novadu vadītājiem vai saviem 14 pagasta pārvaldniekiem – sanākam tiešsaistē dažu minūšu laikā un izlemjam jebkuru jautājumu! Nebraucot, netērējot degvielu, laiku, kafiju un visu pārējo! Rīgā neesmu bijis divus mēnešus, bet sarunas ar ministrijām un Pašvaldību savienību notika!
Vēl noteikti mainīsies tas, ka cilvēki novērtēs dzīvi laukos! Viensētās, mazos ciematos privātmājās. Valstij un pašvaldībām iedzīvotājiem jānodrošina normāla mobilitāte, un viss būs labi! Mums ir iespēja Latvijā atkal panākt teritorijas vienmērīgāku apdzīvotību.”
Saimniece un Japānas sūtnis “Muižniekos”
Ceļā no Madonas tālāk uz austrumiem piestāju Vidzemes–Latgales pierobežā. Kur īsti skaitās Mētrienas pagasts: čiuļos vai čangaļos? Robeža tā kā esot Aiviekste, bet tur atkal citā, miera laikā būtu liela strīdēšanās – no kura krasta uz to jāskatās?
Krīzes laikā gan pieklātos runāt par citām fundamentālām lietām. Kaut gan, iebraucot zemnieku saimniecības “Muižnieki” sētā, saimniece Skaidrīte Putna atzīst: “Mūsu kā mazo zemnieku ikdienā šajā laikā nav mainījies pilnīgi nekas! Ja nu vienīgi vēl lieku reizi nomazgājam rokas pēc veikala apmeklējuma pilsētā.”
Jā, ar 23 lopu galvām, no kurām šobrīd 20 ir slaucamās govis, un 59 hektāriem “Muižnieku” saimniecība pēc produkcijas apgrozījuma un citiem rādītājiem skaitās mazā. Tas vēl nebūtu nekas, jo pēc rocības vismaz savā apkaimē, kur kādu desmit kilometru rādiusā ir vismaz 30 joprojām apdzīvotas viensētas, viņi nekādi “mazie un trūcīgie” nav.
Taču, kļūstot vecākiem un stīvākiem, jādomā, kas ar viņu piena lopkopības saimniecību varētu notikt tālāk. Vecākais dēls Māris darbos jau iejūgts, jo tēvam – saimniekam Vilim – sāk sāpēt ceļi un ikdienas kāpienus paliek arvien grūtāk izstaigāt.
Saimnieki stāsta, ka par pārdotā piena cenu iztikt var, bet pārtikt nevar. Pirms gadiem trim par litru dabūjuši 35 centus, un tad jau licies – varēs ko uzkrāt, paši ieguldīt attīstībā. Tagad maksā 26 centus. Labi, ka regulāri. Bet! “Lai tiktu pie atbalsta projektiem, mums jāatskaitās par ienākumiem pirms pieciem gadiem un jāplāno vēl pieciem uz priekšu – nu, ko mēs varam izplānot, ja lauksaimniecībā nav nevienas stabilas cenas!
Algas ierēdņiem – tās gan! Šis laiks tikai vēl skaidrāk parādīja, cik liela un uzpūsta ierēdņu armija mums ir. Tagad rauj sev vai matus no galvas, lai tikai pierādītu, cik visi ir nepieciešami,” piktojas Skaidrīte.
Viņa var būt cik pikta, tik mīlīga. Kā pati saka: “Esmu viss: īpašniece, grāmatvede, arī veterinārārste, zootehniķe, agronome un ģimenes pavāre.”
Abi ar Vili izaudzinājuši trīs bērnus, sagaidīts pirmais mazdēls. Mūžs ne tuvu nav kūtspakaļā nostāvēts: 25 gadi vietējā sieviešu korī “Jūsma” nodziedāti, abi ar vīru vēl nesen Mētrienas amatieru teātrī spēlējuši. Skaidrītei vienmēr tikai lielmātes un saimnieces lomas kritušas, bet Vilim lielākā performance – Japānas sūtnis.
Nu pašdarbībai punkts – kā Mētrienas skola slēgta, skolotājas prom, korim vairs nepietiek dāmu. Teātris vēl esot, bet paši lāgā vairs netiekot uz mēģinājumiem. Tagad, ja darbos pārāk nesagurst, kultūras deva atkal nākot no grāmatām – krimiķi, ģeogrāfija, vēstures varoņi (viesistabā uz kumodes redzu arī vietējo “Staru” un “Latvijas Avīzi”).
Kā nekā Skaidrīte dzīvo lielā retumā – vecvectēva Anša 1898. gadā dibinātā jaunsaimniecībā, un viņai visu laiku jāgudro, kā dzimtas mājas noturēt un dzīves vētrās izstūrēt.
Vilis – kā jau iespēlēts sūtnis, par turpmāko dzīvi ir diplomātiskāks: pie govēm ies, kamēr paši kustēs. Kad vairs nevarēs, bode būšot jāslēdz ciet un zeme jāiznomā. Vai arī dēlam jāpāriet uz graudkopību. Tikai tad vajagot daudz labāku tehniku, taču paši ar savu saimniecību pie jaunas tikt nevar.
Dieva pieskāriens uz mainīšanos
Tālākajā ceļā caur Barkavas līdzenumiem uz Rēzeknes ezeru zemi laikam nevarēšu pabraukt garām kādreizējai Saikavas skolai. Tur jau vairākus gadus darbojas luterāņu mācītāja Valda Strazdiņa vadītā Grostonas draudzes “Kalna skola”, kas nu pārtapusi par Kristiāna Dāvida, visā Eiropā pazīstama hernhūtiešu XIII gs. misionāra, kurš darbojies arī Livonijā, pamatskolu.
Strazdiņa kungu ir tas gods pazīt vēl no atmodas pašiem sākuma gadiem Rīgā, vēlāk – bieži pie viņa viesojos Grostonā, kas mana dzimtā puse. Savu dedzīgo sprediķu un saimnieciskā apsviedīguma dēļ tautā bieži dēvēts arī par “trako mācītāju”, Valdis Strazdiņš vienmēr pratis trāpīgi pateikt – kas un kā tieši tagad notiek un ko pats Dievs ar to gribējis pateikt.
Mācītāja šajā mājā nav – uz Grostonu aizbraucis. Man pretī iznāk vietējās Brāļu draudzes kopienas skolotāja Sandra Roziņa un draudzīgi apvaicājas, kādu nolūku dēļ tādu ceļu mērojis – vai tiešām tikai sveiciena nodot? Saku, ka šā laika sodības lielo mīklu un mācību gribu atminēt, tādēļ arī braucu un cilvēkus apklaušinu.
Sandra nebaidās svešinieka un mierīgi izstāsta savu redzējumu: šis laiks mums bijis dots, lai varētu iekšēji apklust un vairāk klausīties Dieva pieskārienos uz mainīšanos. “Ja sāksim baidīties no vīrusa, nekas labs mūs nesagaida! Jātic, jālūdz un vienam otrs jāatbalsta. Izstāstīšu spēcinošu piemēru par kādu brīnumainu atveseļošanos.
Mums ir daudz draugu brāļu draudžu kopienās ASV, kur tagad Covid-19 plosās visvairāk. Vienai mūsu māsai ar vīrusu saslima viņas 85 gadus vecais tēvs. Lielākās riska grupas pacients tādu pašu slimnieku pārpildītā hospitālī… It kā bez cerībām, bet mēs par viņu arī te lūdzām, regulāri sazinājāmies caur videoplatformu “Zoom” internetā.
Ticējām, un viņš izveseļojās, ārsti bija pārsteigti. Meita savu tēvu ļoti gaidīja atpakaļ mājās, un viņš izveseļojās, pārnāca.
Ja esi vajadzīgs kādam, ja tevi gaida – tas ir īpašs dzīvības stimuls. Domāju, ka tā arī ir šā laika lielākā mācība,” stāstīja Brāļu draudzes skolas skolotāja, kura aizvadīja pēdējās šī savādā laika – attālināto mācību mēnešu – pēdējās dienas, vasarā pārslēdzoties uz praktiskiem darbiem kopienas saimniecībā. Skolā ir 20 audzēkņi, no kuriem arī pandēmijas laikā trīs palikuši uz vietas, jo viņiem citur vienkārši nav kur iet.
Tēraudu “Zaļā sala” atkal uzplaukst
Rēzeknes pievārtē, vakarā iebraucot viesu nama “Zaļā sala” stāvvietā, pilns ar automašīnām. Gluži kā filmā “Atpakaļ nākotnē” – no malas šķiet, ka par krīzi liecina tikai informācija pie durvīm, ka namā cilvēkus ar redzamām saaukstēšanās pazīmēm neapkalpos, un roku dezinfekcijas pudelīte koridorā.
Saimniece Rita Tērauda vēlajiem viesiem pasniedz vakariņas un smaida kā saulīte. Vēlāk ar viņu aprunājos – pēc putraimdesu un citu latgaļu tradicionālo ēdienu nobaudīšanas tajā pašā vakarā un bagātīgām brokastīm nākamajā rītā.
No 20 numuriem divās “Zaļās salas” viesu mājās todien aizpildīti bija deviņi. Nav slikti, kaut gan parasti šajā laikā noslogojums esot daudz lielāks, un galvenais – notiekot dažādi pasākumi. Tagad – nekā, piemēram, dažas kāzas pārceltas pat uz nākamo gadu, konferences nenotiek vispār, arī neviena ārzemnieka, saprotams, nav. Labi, ka pilsētā dūšīgi būvējas. Lielākais objekts Rēzeknē tagad esot ledus un multifunkcionālā sporta halle. Tad arī pie viņiem būvnieki un citi meistari paliek un ne vienu nakti vien.
“Trīspadsmit gadus jau strādājam, izveidojusies sadarbība ar daudzām juridiskajām personām, arī Rēzeknes Augstskolu, “Goru”.
Paldies Dievam, kredīti mums jau ir izmaksāti, tas tagad paglābj. Citādi būtu lielas problēmas, apgrozījums krities vismaz par 80%.
Mums ir septiņi darbinieki, tā arī nekādus dīkstāves vai maksājumu pagarinājumus neprasījām. Kamēr nauda kontā ir – maksājam. Kāda jēga atlikt, neko tāpat jau neatlaidīs,” stāsta Rita. “Vienmēr esmu pozitīva, un tas nav nekāds teātris! Man patīk cilvēkus uzņemt, ar viņiem izrunāties, palutināt.”
Pēdējais lielais pasākums Tēraudu “Zaļajā salā” bijis tieši ārkārtējās situācijas izsludināšanas priekšvakarā 13. martā, kad pie viņiem konferenci rīkojusi Latgales tūrisma asociācija “Ezerzeme”. Pēc tam – kā ar āmuru pa pieri, viss sagriezies kājām gaisā.
Nupat pamazām ciemiņi atkal sākot parādīties. “Nedēļas nogalē pie mums viesosies LTV raidījuma “Sirdsdziesma” komanda un režisors Babris grupai “Galaktika” te, uz mūsu salas Rēzeknes upes krastā, filmēs jaunu klipu,” lepojas Rita. “Labi, ka par lauku tūrisma nozari cīnās mūsu pašu “Ezerzeme” un asociācija “Lauku ceļotājs”. Ko mēs ar tiem piketiem – nekas jau nemainās. Pašiem jāiet un jādara! Vienmēr esmu optimiste, un ciemiņi man brauc!”
Labākie peldētāji “restartējas” Rēzeknē
Nākamajā dienā Rēzeknē apskatot apsildāmo āra baseinu (vienīgais šāda veida objekts visā Baltijā!), ar pārsteigumu sastopu šobrīd Latvijas labākos peldētājus un viņu trenerus. Savulaik bija ļoti personīgi iemesli, kādēļ mūsu labāko peldētāju gaitām sekoju diezgan cieši, daudzus šajās aprindās pazīstu. Satieku savas meitas treneri Gaļinu Broku – izlase 12 sportistu sastāvā Rēzeknē trenējas kopš 19. maija, pirmās dienas, kad baseins bijis atkal atvērts, stāsta trenere. Apstākļi? Ideāli! Kad uzspīd saule – kā nometnēs Grieķijā vai Spānijā, kur braukts līdz šim.
Rēzeknes nometnē peldētāji “restartējas” trīs nedēļas, viņu vidū mūsu kandidāti uz pārcelto vasaras olimpiādi Japānā. Par sacensībām gan nekādu iepriecinošo ziņu nav – pirmais nopietnais peldētāju starptautiskais čempionāts kalendārā iezīmēts tikai nākamā gada janvārī.
Latgales sirdij arī sāp
Apskatu “Goru”, “Zeimuļu”, tiekos vēl ar citiem rēzekniešiem un vakarā, pirms došanās atpakaļ uz Rīgu, piestāju pie Māras pieminekļa – esmu gandarīts par iespaidiem un satiktajiem cilvēkiem. Pag, tad pieķeru sevi pie domas – vai beigās sanāk tikai pašslavināšanās?
Jā, esmu ticies tikai ar pandēmiju cienīgi pārdzīvojušajiem, viņi savā ziņā ir uzvarētāji, kas veido šā laika vēsturi. Bet ir arī citi, kuriem palīdzību ļoti vajag un vajadzēs. Pilsētā satiku senu paziņu, kurš tagad ir arī novada domes deputāts.
Viņš atklāja kādu bēdīgu faktu – no 16 krīzes dīkstāvei pieteiktajiem uzņēmumiem valsts pabalstam spējuši kvalificēties tikai četri! Nu kam tādi kārtējie noteikumi un kritēriji, kurus normāls cilvēks nevar ne izlasīt, ne izpildīt! Šis laiks ir bijis kā lieliska izdevība daudznacionālajā novadā stiprināt uzticību un paļāvību uz savu valsti grūtā brīdī. Taču rādās, ka šī izdevība atkal palaista vējā – jutu, ka tovakar tumšos mākoņos ieskautajai Latgales Mārai par to sirds tiešām sāp.
