Atomenerģija – apspriesta, bet nesaprasta. Vai nepieciešama? 13
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ideja kādā no Baltijas valstīm būvēt jaunu atomelektrostaciju (AES) bijusi jau sen. Šķiet, ik pāris gadu visu trīs Baltijas valstu līderi spriež par to, vai būtu īstais brīdis daudzmiljardu projektam teikt jā. Tā tas bija pagājušās desmitgades vidū, runājot par jaunu Visaginas AES Lietuvā, un tā tas bijis dažu pēdējo gadu laikā. Visaginas projektu iesaldēja pirms sešiem gadiem, gaidot laiku, kad projekts varētu kļūt rentablāks.
Tobrīd īsti tam arī nebija jēgas – baudījām izcili zemas elektroenerģijas cenas.
Laiki mainījušies, un vidējā elektrības cena reģionā cēlusies pat sešas un vairāk reižu, kas liek meklēt jaunus risinājumus enerģijas ražošanai.
Vai mums vajag atomelektrostaciju, un kāda ir citu valstu pieredze? Man bija tā iespēja doties uz Somijas Olkiluoto salu valsts rietumos pie Botnijas līča, kur jau apmēram 40 gadu darbojas divi Somijas enerģētikas uzņēmuma “TVO” reaktori “OL1” un “OL2”, kā arī pavisam nesen ekspluatācijā nodeva pasaulē jaunāko kodolreaktoru “OL3” (1600 MW jauda). Kad visi trīs reaktori darbosies, tie spēs saražot apmēram trešdaļu Somijas elektrības patēriņa.
Taisnības labad gan jāatzīst, ka reaktorus tā arī man iespēja apskatīt nebija – to ēkas nācās skatīt vien no vairāku simtu metru attāluma. Iemesls – oktobra vidū vienā no ūdens pumpjiem tika atklātas plaisas. Vēlāk plaisas atklājās pat visos četros ūdens pumpjos, kas aizturēja AES darbības sākšanu un liedza man iekļūt reaktora ēkā.
Tomēr man izdevās aprunāties ar “TVO” pārstāvi Juhu Poikolu, kā arī ar kodolatkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “Posiva” pārstāvi Pasi Tuohimā. “Posiva” izbūvējusi pasaulē pirmo kodolatkritumu uzglabāšanas vietu “Onkalo”, kas atrodas 450 metrus zem zemes.
Sabiedrībā vienkārši neklausījās
Kodolenerģijas vēsture Somijā ir pietiekami ilga, ņemot vērā, ka pirmie divi “Olkiluoto” reaktori tika iedarbināti AES buma laikā 70. gados un 80. gadu sākumā.
Juha Poikola stāsta, ka somiem nav savu nacionālo resursu, ko izmantot liela apjoma enerģijas ražošanai, tāpēc nācies domāt, kā maksimāli efektīvi ražot elektrību lielos apjomos.
Bez hidroelektrostacijām un fosilo degvielu kurināšanas loģiskākais solis tolaik bija AES būvēšana. Protesti tolaik bijuši vēl lielāki nekā tagad, taču demokrātija nav bijusi tik attīstīta – ja bijis politisks lēmums, tad sabiedrības viedoklim varēja iet ar līkumu.
Interesanti, ka “TVO” gribēja būvēt trešo reaktoru jau 80. gados, tomēr Černobiļas traģēdija 1986. gadā noplicināja politisko atbalstu, ko izdevās atgūt vien šīs tūkstošgades sākumā. “Tolaik bijām ļoti atkarīgi no Krievijas enerģijas importa, turklāt Kioto vienošanās mainīja cilvēku domas par kodolenerģiju. Mūsdienās cilvēki ir daudz atvērtāki AES, nekā bija toreiz. Aprēķini rādīja, ka AES joprojām ir lētākais veids, kā ražot elektrību,”
2002. gada lēmumu pamato Poikola. Viņš gan nebīstas sacīt, ka mūsdienās vēja un saules enerģija kļuvusi lētāka, taču ilgtermiņā AES joprojām ir ļoti izdevīga elektrības ražošanas metode, citādi “TVO” nemaz neturpinātu “OL3” attīstību pēc tik daudziem šķēršļiem. Jāatgādina, ka visas atļaujas būvniecības sākšanai tika saņemtas 2004. gadā, kas sākotnēji lika cerēt to nodot ekspluatācijā jau 2009. gadā, bet būvniecība realitātē sākās vien 2016. gadā, ekspluatācijā to nododot šā gada vasarā.
18 gadi un 11 miljardi
Pieņemu, ka vēlme doties AES virzienā mūsdienās būtu lielāka, ja visus nebūtu nobiedējis tieši “OL3” būvniecības ilgums un gala tāme – 18 gadi (13 gadus pēc pirmā nospraustā termiņa) un 11 miljardi (8 miljardi vairāk, nekā sākotnēji plānots). Poikola norāda, ka tas notika tāpēc, ka pēc Černobiļas Eiropā bija milzīga AES būvniecības pauze, kurā netika uzbūvēts neviens jauns reaktors, no kā cieta t. s. “know how” jeb uzkrātā pieredze.
Otrs iemesls – “OL3” ir pirmais šāda veida reaktors pasaulē, kas vienmēr būvniecību paildzina un sadārdzina – nebija no kā pasmelties pieredzi par jaunajām drošības funkcijām un dizainu. Jāpiemin, ka “OL3” reaktors būvēts pēc Francijas kodolenerģijas uzņēmuma “Areva” tehnoloģijas.
Kā ar biznesa pusi? Poikola norāda, ka atkarībā no aizņēmuma procentu likmēm pirmie 10–20 AES gadi ir ne visai izdevīgi, bet, tā kā AES kalpo vismaz 60 gadus, tad vismaz 40 gadus reaktora īpašnieki pelna ļoti labi.
“Derīguma termiņš” stacijām ir tāpēc, ka daļu iekārtu ir grūti nomainīt. Tomēr, ja tām nav īpašu nolietojuma pazīmju, tad ražošanas licenci var pagarināt vairākas reizes, un Poikola uzskata, ka “OL3” varētu strādāt arī vairāk nekā 100 gadu. “OL1” un “OL2” reaktoriem licence beigsies 2036. gadā, taču “TVO” plāno licenci pagarināt.
Poikola uzskata, ka Baltijas valstīm ļoti noderētu sava AES, jo, kaut gan vēja, saules un ūdeņraža tehnoloģijas kļūs arvien populārākas, būs nepieciešamas bāzes jaudas, ko AES var lieliski nodrošināt. Latvijai gan par labu nākot Daugavas HES kaskāde, kas ļauj ar lēmumu nesteigties.
Viņš neiebilst arī pret mazajiem modulārajiem reaktoriem (SMR), kuru pasaulē vēl nav, taču tos strauji attīsta, un jau šīs desmitgades laikā tos varētu sākt būvēt. Šie reaktori ir krietni mazāki un mazjaudīgāki, taču arī lētāki, un to būvniecība prasa daudz īsāku laiku. Domājams, ka tie varētu ar elektrību nodrošināt atsevišķas pilsētas, tāpēc tādus projektus valstī varētu īstenot vairākus.
Tāpat Poikola uzsver, ka īpaši daudz laika un naudas jānovirza plānošanas fāzei, lai jau būvniecības laikā negadītos neparedzētas ķibeles.
Tāpat, visticamāk, reaktors būtu no kāda jānokopē, nevis jāmēģina atkal būvēt jauna tipa reaktoru. Piemēri pasaulē rāda, ka izvēles iespējas ir – Lielbritānijā top vairāki reaktori tieši pēc “OL3” parauga, savukārt Polijā abi plānotie reaktori taps pēc ASV tehnoloģijas.
450 metrus zem zemes
Iespaidiem bagātākais ceļš vizītes laikā Somijā bija vairāku kilometru spirālveida ceļš zem zemes. Žurnālistu grupu no dažādām pasaules valstīm noveda apmēram 450 metru dziļumā, kur somi uzbūvējuši vairākus tuneļus nolietoto kodolatkritumu apglabāšanai uz mūžu.
Šobrīd kodolreaktoru teritorijā atrodas īpaša ēka, kur trīs baseinos glabājas Olkiluoto reaktoru kodoldegviela (ja to salietu kopā, degviela aizņemtu vien 60 m2). “Mums nav daudz kodoldegvielas, un pieņēmām arī lēmumu nebūvēt kodoldegvielas pārstrādes rūpnīcu. Nav jēgas tādu būvēt, ja mums nav kodolieroču. Turklāt Somijas likums teic, ka izlietoto kodoldegvielu nevar nedz importēt, nedz eksportēt,” norāda “Posiva” pārstāvis Pasi Tuohimā. Tātad nācās domāt citus risinājumus, un pirms vairākiem gadiem “Posiva” izdomāja, ka drošāk to būtu noglabāt zem zemes.
Realitātē plāns paredzējis aizrakties līdz 450 m dziļumam. Tālāk uz sāniem turpinātos noslēdzošo tuneļu rakšana, zem kuriem savukārt īpašās kapara un betona kapsulās glabātos izlietotā degviela, kura pirms tam būs četrus gadus atdzisusi. Kad visas “šūnas” būs aizpildītas ar degvielas kapsulām, tuneli aizbērs un noslēgs.
“Mums vienmēr jautā – kā mēs varam būt droši, ka pēc nākamā ledus laikmeta šīs kapsulas paliks neskartas? Neesmu drošs, ka šis jautājums būs īpaši aktuāls brīdī, kad pār visu Eiropu būs desmitiem kilometru bieza ledus kārta. Bet fakts ir tāds, ka mēs arī tad joprojām zināsim, kur tieši atradīsies kodoldegviela, jo ģeologu pētījumi rāda, ka vietā, kur izvietojam degvielu, vairāk nekā 10 ledus laikmetu laikā aizplūdusi visa mīkstā zemes masa un palicis cietais 1,9 miljardu gadu vecais pamatiezis. Vai Roterdamas ostas pārvalde pēc ledus laikmeta zinās, kur būs visas no ostas noplūdušās ķimikālijas? Turklāt pēc 600–700 gadiem šo kapsulu radiācijas līmenis būs tik zems, ka ar tām varēs dzīvot vienā istabā. Vien ēst to nevajadzētu, jo smagie metāli nav īpaši veselīgi,” smejas Tuohimā.
“Posiva” nodarbina apmēram 100 cilvēku un pērn apgrozīja 126,6 miljonus eiro. Tuohimā uzņēmumu sauc par lielveikalu, kur iespējams iegādāties “know how” kodolatkritumu apsaimniekošanai.
Sliecas mazo kodolreaktoru virzienā
Par AES būvniecības apsvēršanu Baltijas valstīs ir arī Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis, ar piebildi – ja tiek ievēroti noteikti priekšnosacījumi. Piemēram, ja investīcijām ir ekonomisks pamatojums un ja sabiedrībai pirms tam tiktu pavēstīts, ka kodolenerģija nav un nebūs lētākais ražošanas veids. Par prioritāru risinājumu Valdmanis nosauc potenciālo elektroenerģijas pircēju ilgtermiņa līgumus, kuros ir noteikta ekonomiski pamatota, abpusēji un ilgtermiņā pieņemama elektroenerģijas cena.
Tāpat viņš pie AES plusiem piesauc salīdzinoši augstu izmaksu prognozējamību (pēc nodošanas ekspluatācijā) un augstu ražošanas apjomu prognozējamību, kā arī zemu atkarību no laika apstākļu un energoresursu cenu svārstībām.
Bet ir arī mīnusi. Piemēram, sabiedrības pretestība reaktoru būvniecībai savā valstī, kā arī nolietotās degvielas uzglabāšanai. “Papildus ir jāmin fakts, ka šobrīd atomelektrostaciju būvniecības projekti saskaras ar būtiskām tehniskām un ekonomiskām problēmām un riskiem – visai biežas ir situācijas, kad elektrostacijas attīstītājam neizdodas pieturēties pie sniegtajiem solījumiem par elektrostacijas būvniecības termiņiem un kopējām izmaksām. Papildu izaicinājums ir arī nepieciešamā administratīvā ietvara radīšana par kodoldrošības uzraudzības institūciju izveidi, specializētu būvuzraudzības speciālistu sagatavošanu, nepieciešamās likumdošanas izstrādi un papildināšanu, atbilstošu avārijas dienestu organizēšanu, kā arī darbaspēka sagatavošanu,” norāda Valdmanis.
Bet kopumā Valdmanis neuzskata, ka būtu jāliek šķēršļi AES būvniecībai kaimiņos, drīzāk pat jāmēģina rast veidi, kā šajos projektos varētu piedalīties Latvijas speciālisti. “Sekmīgas AES attīstības gadījumā tā spētu uzlabot kopējo elektroenerģijas jaudu nodrošinājumu, turklāt energosistēmai būtu pieejamas jaudas, kuras nav atkarīgas no laika apstākļiem un energoresursu cenu svārstībām. Šādu tehnoloģiju attīstība vienlaikus arī kopumā rada pieprasījumu pēc izglītotiem speciālistiem un stiprina izglītības sistēmu. Energoapgādei jābūt diversificētai, proti, papildu ekonomiski aizvien pievilcīgākajai saules un vēja enerģijai jābūt arī citiem ražošanas avotiem un enerģijas uzkrāšanas tehnoloģiju attīstībai.”
Ja Valdmanim būtu jāizvēlas starp reaktoru, kura jauda ir virs 1000 MW vai vairāku mazu reaktoru būvniecību, viņš būtu par otro variantu.
Tam ir vairāki iemesli. Mazajiem reaktoriem blakus nevajag lielas ūdenstilpes reaktora dzesēšanai, kā arī to darbības pārtraukumi radītu ievērojami mazākus satricinājumus reģiona energosistēmai. “Ja tehnoloģiskās attīstības tendences un ekonomiskie apsvērumi ļautu ilgākā termiņā rekonstruēt un turpināt esošo Rīgas TEC ekspluatāciju ar, piemēram, atjaunojamu metānu un ūdeņradi, tad, uzskatu, sākotnēji būtu pamatoti domāt par viena, aptuveni 300–400 MW reaktora attīstību. Turpretī situācijā, ja esošās lielās TEC pēc to plānotā darba mūža noslēguma netiks saglabātas, tad Latvijai un reģionam būs jāvērtē jau projekti ar ievērojami lielāku kopējo jaudu, piemēram, no 800 līdz 1200 MW.”
Viņš arī nosauc potenciālu AES būvniecības vietu – tur, kur kādreiz Latvijā plānoja būvēt AES – Pāvilostā. “Tomēr mazajiem modulārajiem reaktoriem piemērota ir lielākā daļa jūras piekrastes, kā arī citi Latvijas reģioni ar pietiekami lieliem ūdens resursiem. Protams, vietas piemērotību noteiks arī politiski apsvērumi, proti, vienkāršāka šāda reaktora attīstība būtu reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu.”
Savukārt runājot par ietekmi uz elektroenerģijas cenu, primāri atomelektrostaciju darbībai reģionā vajadzētu uz elektroenerģijas cenām iedarboties stabilizējoši. “Pieņemu, ka atomelektrostacijām mazāk riskants varētu būt pārdošanas modelis, kas paredz ilgtermiņa līgumu slēgšanu – tātad patērētājiem, visticamāk, būs iespēja pēc saviem apsvērumiem iegādāties gan elektroenerģiju no atomelektrostacijām par stabilu un garantētu, lai gan atsevišķos periodos arī augstāku cenu, savukārt daļai potenciālo pircēju joprojām pieejama būs arī elektroenerģija no atjaunojamās enerģijas, kuras cena būs svārstīgāka un vidēji zemāka,” spriež enerģētikas eksperts.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
