Olafs Zvejnieks: Atomelektrostaciju sacīkstes ar laiku 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējās nedēļās gan Saeimā, gan Ekonomikas ministrijā vairākkārt izskanējuši paziņojumi, ka Latvijā iespējama atomelektrostacijas (AES) būve, Saeima pat uzdevusi gatavot infrastruktūru šim notikumam. Tomēr saprātīga attieksme būtu vērtēt šādus paziņojumus ne tik daudz ekonomikas, cik priekšvēlēšanu kontekstā.
Kādēļ visa pasaule vēl nav nosēta ar AES?
Jāsaka, ka valstu valdībām ļoti patīk atomenerģētika – plānotājiem patīk atomelektrostaciju uzticamība un zemās elektroenerģijas ģenerācijas izmaksas, ministriem un deputātiem patīk ar kodolenerģētiku saistītais prestižs un industriāli attīstītas valsts tēls. Atliek tikai jautāt – kādēļ visa pasaule vēl nav nosēta ar AES kā vējbaku slimnieks ar izsitumiem?
Tādēļ, ka pretī līdz šim stāvējuši trīs faktori – ļoti ilgais projektu īstenošanas laiks, milzīgās celtniecības izmaksas un drošības apsvērumi. Lai pārvarētu šos “veco” atomelektrostaciju ierobežojumus, pirms dažiem gadiem radās mazo modulāro AES ideja, un atomenerģētikas entuziasti ļoti cer, ka tā kļūs par nozares nākotni. Tomēr skeptiķi saka – ideja nākusi pārāk vēlu un tā vienalga maksā pārāk dārgi. Arī Latvijas ieceres par AES būvēšanu kavēs tās pašas trīs problēmas – laiks, nauda un drošība.
Eiropas Savienība pasludinājusi, ka atomenerģētika ir pārejas enerģijas forma ceļā uz ilgtspējīgu ekonomiku līdz 2050. gadam – tātad vēl 28 gadus – un tad to vajadzētu aizstāt atjaunojamo resursu enerģētikai. Šajā periodā atomenerģētikai vēl ir iespējams saņemt labvēlīgus finansējuma noteikumus un pa to netiek sists ar taksonomijas (klasifikators, kas nosaka, kuras nozares ir zaļas un kuras ne) āmuru.
Lai gan nav pilnībā izslēgts, ka viena no pasaules vadošajām atomenerģētikas lielvalstīm Francija (70,6% no elektroenerģijas tiek saražoti AES, augstākais rādītājs pasaulē) spēs panākt šī termiņa pagarinājumu, tomēr pārliecība par to nevar būt, jo atomenerģētikai ir arī ļoti daudz pretinieku un jau pašreizējais termiņš izraisīja protestus.
Savukārt modulārās AES ir vēl pavisam svaiga ideja, un pirmās varētu tikt uzbūvētas ap 2028.–2029. gadu. Varētu, nevis tiks uzbūvētas, tāpēc ka atomelektrostaciju būvniecības aizkavēšanās no projektos paredzētajiem un samērā tipiskajiem desmit gadiem līdz piecpadsmit vai pat astoņpadsmit gadiem ir plaši izplatīta parādība un raksturīga visām atomenerģētikas valstīm.
Šis ir arī viens no atomenerģētikas dilstošās popularitātes iemesliem. Tātad, pat pēc visoptimistiskākā scenārija, saprast, vai tiešām modulārās AES spēj funkcionēt tā, kā reklāmas bukletos rakstīts, un kādas ir to darbības reālās izmaksas un saražotās elektroenerģijas cena, varēs apmēram pēc desmit gadiem. Tas, ka Saeima pieprasījusi Ministru kabinetam līdz šī gada 30. septembrim iesniegt ziņojumu par AES būvniecības lietderīgumu Latvijā, var izraisīt tikai smaidu.
Vēja enerģija – lētāka
Šajos desmit gados, kas paies, līdz Latvija varēs kaut cik argumentēti izvērtēt jaunā tipa AES ekonomisko lietderību, pasaulē ap mums notiks milzu pārmaiņas – pateicoties nepieciešamībai atteikties no Krievijas gāzes, milzu soli uz priekšu spers atjaunojamā enerģētika – tiks uzbūvēts kopīgais Latvijas un Igaunijas atkrastes vēja parks Baltijas jūrā, un, iespējams, jau tiks būvēts otrs līdzīgs sadarbībā ar Lietuvu, droši vien pilnā sparā darbosies ilgi kavētais vēja parks pie Dobeles un tiks būvēti vēl citi, būs kļuvis skaidrs – vai ideja likt vējdzirnavas valstij piederošajos mežos ir auglīga vai nav, reģionā būs uzbūvēti vairāki sašķidrinātās gāzes piegāžu termināļi.
Jebkurā gadījumā – īstermiņa un vidēja termiņa energoapgādes problēmas, kuru gaisotnē radusies ideja par AES būvēšanu, būs jau atrisinātas. Ņemot vērā, ka jau šobrīd vēja radītā elektroenerģija ir lētāka par AES saražoto, laiks palīdz atjaunojamo resursu enerģētikai, nevis atomenerģētikai.
Un nākamās desmitgades vidū, kad varēs kaut cik ekonomiski pamatoti runāt par to, vajag vai nevajag Latvijai AES, sabiedrība, iespējams, būs pietiekami sagatavota šīs idejas akceptam un varbūt varētu ķerties pie projektēšanas un vietas meklēšanas, atomenerģētika jau asi konkurēs ar nākamās paaudzes atjaunojamo resursu enerģētiku – to, kas saistīta ar ūdeņraža izmantošanu.
Lēti nebūs
Runāt par AES izmaksām jau minēto iemeslu dēļ šobrīd vispār nav iespējams. Var pateikt tikai vienu – tāds fenomens kā lēta atomelektrostacija pasaulei līdz šim vēl nav pazīstams. Publiski pieejamajos avotos atrodamās modulāro atomelektrostaciju iecerētās uzbūvēšanas izmaksas ir apmēram divarpus līdz triju miljardu ASV dolāru robežās par 470 megavatu (MW) staciju.
Ja rēķina, ka caurmēra vēja turbīna izmaksā 1,3 miljonus ASV dolāru par katru megavatu jaudas, tad nav grūti sarēķināt, ka iecerētais Latvijas–Igaunijas atkrastes vēja parks, ja tiks uzbūvēts ar maksimālo iecerēto ģenerēšanas jaudu – 1000 MW –, būs divreiz jaudīgāks, bet izmaksās divas reizes mazāk. Šie, protams, ir aptuveni aprēķini, tomēr priekšstatu par izmaksu atšķirībām sniedz.
Visbeidzot arī pēdējais – drošības – aspekts nerunā par labu AES. Ja atomelektrostacija iecerēta kā līdzeklis enerģētiskās atkarības no Krievijas mazināšanai, tad diez vai tas izdosies. 85% no visa urāna pasaulē tiek iegūti sešās valstīs – Kanādā, Kazahstānā, Austrālijā, Nigērā, Nigērijā un Krievijā. Pat ja Latvijai izdotos vajadzīgo urānu pirkt no Kanādas, Kazahstānas vai Āfrikas, nevis Krievijas, tad lielākā atomelektrostaciju radītā problēma ir droša kodolatkritumu uzglabāšana uz vairākiem simtiem gadu.
Krievija ir neapstrīdams pasaules tirgus līderis šajā jomā, pateicoties plašajām mazapdzīvotajām teritorijām un vairs neizmantotām kalnrūpniecības šahtām. Ja perspektīvā draud atkarība no Krievijas kodolatkritumu uzglabāšanā, tad varbūt nav nemaz vērts pārtraukt pirkt krievu gāzi?
Diemžēl vai par laimi, tas atkarīgs no jūsu attieksmes pret šo ideju, atomelektrostacijas būves iecerei ir tik vārgas un rahītiskas kājeles, ka ļoti grūti noticēt, ka uz tādām izdosies pārvarēt visus šķēršļus un nonākt līdz laimīgam finišam – idejas īstenošanai. Pagaidām labums no šī priekšlikuma būs tikai ierēdņiem un varbūt dažiem deputātiem, kas varēs aizbraukt uz nozares konferencēm iepazīties ar ārvalstu pieredzi un laiku pa laikam uzskribelēt kādu progresa ziņojumu.
Visticamākais, AES būvēšanas ideja pēc kādiem astoņiem vai desmit gadiem atradīs sev mūža mājas turpat, kur jau šobrīd atrodas citi ekonomiski daudz labāk pamatoti projekti, tādi kā celulozes rūpnīcas būve pie Daugavas vai siltināšanas materiālu rūpnīca Ikšķilē.
