** 0
Mācos pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Augšā, lejā, augšā… Balts, melns, pelēks, spoži krāsains… Auksts, silts, sauss, slapjš… Labi, slikti, brīnišķīgi, omulīgi, bailīgi, skumji… Viss ir relatīvs un tā īsti izjūtams tikai pretstatos, ja ir, ar ko salīdzināt. Tomēr ir lietas, ko nespēju saprast un pieņemt, – apzinātu ļaunprātību, ambiciozu stulbumu un varaskāri, melus, nodevību, otram dvēselē brišanu.
**
Nesamīdiet manu pili!
Tā celta no smiltīm jūras krastā,
kur viļņi veļas pāri.
Nesamīdiet manu pili!
Labāk lai devītais vilnis aizrauj to dzelmē,
nolaiza putainu mēli līdz pašiem pamatiem.
Nesamīdiet manu pili!
Ja jūs to neaiztiksiet,
varbūt tā arī rīt stāvēs kāpu smiltīs
lepna, ar gotiskiem tornīšiem
par spīti viļņiem…
Devītais nāks, bet sakautrēsies
un atplūdīs atpakaļ…
Bet manai pilij tiks parks un ezeri,
un rozārijs franču stilā.
Mana pils paliks kā sapnis,
kurā mēs lidojam, lidot neprotot,
un krītam nenositoties.
Kā sapnis stāvēs mana pils
mūžīga – kā kāpu smiltis un jūras viļņi.
**
Mācos dzīvot. Paradoksāli – jānodzīvo puse mūža, lai saprastu, ka neesi iemācījusies dzīvot, jo vienmēr līdzās un apkārt bijuši rāmīši, latiņas un kastītes ar vāciņiem, skrūvītes, uzgrieznīši un nagliņas. Un mēs esam bijuši tādi, kādus mūs kāds vēlējies redzēt. Esam pielāgojušies, baidoties atļauties būt pašiem, teikt, ko domājam, darīt, ko liek sirds, iet, kurp vēlamies. Tagad mācos brīvību. Būt.Ticiet vai ne, vislabākie skolotāji ir mani grāmatu varoņi.
**
Tik garš ceļš
tik ilgs gājums
lai gandrīz pirms finiša
ieraudzītu krustceles
kas aizved tālāk un izrādās – līdz galam divtik
**Ko mīlu, kas patīk un sagādā prieku? Ziedi – smaržīgi. Lilijas. Plaukstošu papeļu trakais aromāts. Gulēšana sienā. Zālīšu vākšana. Saules rituāli. Nakts – silta, ar zvaigznēm. Stārķi, kas atgriežas mājās. Saule. Jūra vētrā. Zāles pļaušana un lapu grābšana. Labi padarīts darbs. Slapjš suņa deguns, lielas ķepas un uzticīgais skatiens. Kaķa maigā neatkarība un dzirnaviņu vibrācijas. Mani cilvēki. Siltas plaukstas. Godīgums un uzticība. Ziedoņa dzeja. Ģitārdziesmas pie dzīvas uguns. Meditatīva mūzika, sevišķi mana mīļotā vīrieša Artura Nīmaņa elektroniskās kompozīcijas – tās attīra dvēseli. Ceļš līdz apvārsnim un ātrums. Kvalitatīvi detektīvromāni un dzimtas sāgas (grāmatās un filmās). Dienas, kad nāk informācija un teksts plūst pats no sevis. Jauki blociņi un smalkas pildspalvas. Senlaicīgi aksesuāri. Sveču liesmiņu deja.
