Atmosfēras un spēles valdzinājums 0
Komēdija, kā teica Makss Frišs, ir nevis fabulas, bet gan atmosfēras jautājums. To, ka šajā lakoniskajā formulējumā ir ietverta kāda teātrim būtiska patiesība, nupat savā jaunākajā iestudējumā ļoti pārliecinoši apliecināja Valmieras teātra aktieri. Savulaik Lorensa Olivjē balvu ieguvusī un joprojām publikas pieprasītā Maikla Freina luga ar grūti tukojamo nosaukumu “Noises Off!” Latvijas teātros iestudēta vairākkārt un režisoriskais akcents lielākoties likts uz farsam raksturīgo spēles izkāpinājumu. Inese Mičule savā izrādē no šādas pieejas atteikusies un, paturot iespēju vajadzības gadījumā aktieriskās izpausmes tomēr polarizēt, mēģina spēli ievirzīt tādā gultnē, kas prasa, lai jebkura tēla rīcība uz skatuves būtu ar viegli tveramu iekšējo saturu un nozīmi. Līdz ar to spēle vairs nepārvēršas par uzkrītošu aktieriskās tehnikas un virtuozitātes demonstrēšanu, bet iegūst cilvēka dabā motivētas aprises un “dzīvāku elpošanu”, kurā dzimst atmosfēra, kas aizsniedzas līdz pat skatītāju zāles pēdējām rindām.
Teiciens, ka māksla ir bēgšana no personiskajām emocijām, nav uzradies gluži bez pamata, jo ideja parādīt teātra cilvēku dzīvi no abām rampas pusēm caur komisma prizmu arī Freinam esot dzimusi, skatoties savas lugas mēģinājumu. Tieši ar šo noslēpumaino procesu, kurā režisors pēdējo reizi – pirmizrāde paredzēta pēc divdesmit četrām stundām – pūlas piešķirt savam darbam cik necik jēgpilnu kopsavilkumu un aktieri beidzot cenšas saprast, kā viņiem jārīkojas vienā vai otrā ainā, sākas valmieriešu izrāde. Drīz vien atklājas, ka mugurkaula vietā ir tikai asaka – aktieri joprojām nav ielāgojuši savas mizanscēnas, putro replikas, jauc iznācienus un režisora sākotnējas piezīmes no zāles pārvēršas izmisīgos centienos glābt to, kas vēl glābjams.
Vienlaikus spēlējot aktierus ar autora dotām personības iezīmēm un iestudējamās lugas personāžus, Valmieras teātra aktieri ir nostādīti profesionāli neapskaužamā situācijā, kas prasa ļoti straujas reakcijas, ātras skatuviskās uzvedības izmaiņas, augstu uzmanības koncentrāciju un galvenais – svaigu iztēles plūsmu. Tā saukto “personāžu” atveidojumu izrādē Mičule balsta uz dažādu teātra klišeju apspēli, bet “aktieru lomas” viņiem jārada, no savas pieredzes, fantāzijas un autora iezīmētā attiecību tīklojuma. Vērojot šo dubulto spēli un no sirds smejoties par tajā ieausto “savstarpējo rēķinu kārtošanu”, man jāatzīst, ka sen nebiju redzējis valmieriešus tik labā formā, tik aizrautīgi darbojamies uz skatuves un tik vitāli izdzīvojam savu tēlu iekšējās un ārējās pārvērtības. Var redzēt, ka režisorei izdevies atrast kādu spēcīgu impulsu, kas saliedē izrādes radošo kolektīvu, atver aktierus un nodrošina komēdijā tik būtisko katras lomas izpildījuma kvalitāti.
Divu sastāvu dēļ, protams, spilgtuma balanss starp radītajiem tēliem iestudējumā var mainīties, taču dažus no pirmizrādē redzētajiem aktierveikumiem jau tagad gribētos pieminēt īpaši. Māra Mennika patīkami pārsteidza ne vien ar atjautīgi veidoto Brūkas Eštones tēlu, kurā dominēja no režisora mīļākās statusa izrietoša pašapziņa, bet arī ar atveidotās aktrises negaidīti perfektajām pārejām uz Vikijas lomu. Arnolds Osis ar savu nevainojamo formas izjūtu vārīgo Frederiku Felouzu izrādē ir padarījis par tēlu, kura skatuviskajās izpausmēs nav gandrīz neviena lieka žesta. Savukārt Inese Ramute Belindai Blērai piemeklējusi krāsas, kas viņas nedaudz lietišķo varoni lieliski iekonturē trupas kopējā bildē.
Aktieriem grūtākais spēles posms, kurā dekorācija tiek apgriezta otrādi un “attēlojuma attēlojums” jāsablīvē raitā un nepārtrauktā, sajūtās un apstākļos pamatotā darbībā, ir izrādes otrais cēliens. Pēc desmit dienām spēlējot izrādi, sarežģījumi un pārpratumi atgadās ik uz soļa, tomēr ne brīdi nerodas sajūta, ka tas viss būtu mizanscēnā strikti nofiksēts. Valmierieši ar savu uzdevumu tiek galā vienkārši lieliski, ilūzija, ka risinājums tiek meklēts šeit un tagad, ir gandrīz simtprocentīga un smiekliem zālē piemīt reti sastopamā gaišuma pieskaņa.
Trešajā cēlienā jeb kolektīvajos centienos pēc desmit nedēļām glābt pašiem apnikušo izrādi no sabrukuma, spēle gan nedaudz saplok, taču lielu skādi tas nenodara, jo sižetiski šāds stāvoklis sasaucas ar apjukumu, kas tiek atainots uz skatuves. Un galu galā valmieriešu iestudējums savu patstāvīgo dzīvi tikai nupat ir uzsācis. Ja atmosfēra nepazudīs un spēle neizļodzīsies, katra nākamā izrāde to padarīs tikai pilnestīgāku.
Nākamās izrādes: 26., 27. aprīlī.
VĒRTĒJUMS
Režija: 4
Scenogrāfija:4
Aktieru darbs: 4
Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Vārds skatītājiem
Dace un Aivars no Cēsu novada: “Parasti uz Valmieras teātri nebraucam, jo dzīvojam tālu no šīs pilsētas. Taču šoreiz gribējās salīdzināt, ko var jaunie aktieri un režisori. Mēs savulaik redzējām šā autora lugu ar nosaukumu “Lampu drudzis” Nacionālajā teātrī Latvijas skatuves zvaigžņu Elzas Radziņas un Ulda Dumpja tēlojumā. Tā izrāde bija neaizmirstama, bet šodien sakām, ka arī Valmieras aktieru sniegums ir neaizmirstams. Ļoti patika aktrises Māras Mennikas spēlētā loma.”
Gaida, valmieriete: “Piedodiet, neizteikšos. Aizgāju projām pēc pirmā cēliena. Ģērbtuvē ievēroju, ka vēl daži skatītāji izdarīja tāpat.”
Valentīna un Jānis, dzīvo netālu no Valmieras: “Varētu teātrī pavadīto laiku atcerēties ar gaišumu, ja luga nebūtu tā izstiepta. Protams, tā nav iestudētāju kļūda, bet dramaturga uzstādījums, bet trīs cēlieni par vienu tēmu bija nedaudz apnicīgi. Toties aktieri malači. Valmierieši ir, bija un būs vislabākie.”
Ieva Stiģe, Kocēnu novada izglītības pārvaldes vadītāja: “Prieks, ka Valmieras teātris beidzot sadūšojies uz komēdiju. Patika gan lugas saturs, gan aktieru ansamblis. Varbūt trešā cēliena varēja nebūt, taču lasīju programmiņā, ka lugas autors tādu noslēgumu īpaši vēlējies.”
Marta Jankeleviča, mamma, Vidzemes Augstskolas studente: “Patika, ka varēju izsmieties, arī scenogrāfija un tas, ka otrajā cēlienā varēja ielūkoties “aizskatuvē”. Režisore Inese Mičule labi pastrādājusi, piemeklējot īstos aktierus īstajām lomām.”
Ilze Millere, Limbažu novada tūrisma informācijas centra vadītāja: “Izrāde ir ļoti dinamiska, īpaši otrais cēliens. Šī nav no tām izrādēm, kas “uzar” emocijas, bet viegli izraisa skatītājos smaidu. Varētu vēl domāt par to, vai vispār nepieciešams trešais cēliens, Lieliska aktieru spēle. Ļoti simpatizēja aktrises Baibas Valantes meistarība.”
Santa Niedola, studente: “Izrādes laikā, īpaši trešajā cēlienā, izcilā aktieru saspēlē veiksmīgi parādīts, cik svarīga ir spēja acumirklī pielāgoties visdažādākajām situācijām. Šī ir komēdija, kas ļauj ieskatīties teātra aizkulisēs, viegla un saprotama visu paaudžu skatītājiem.”
Sagatavojušas ILZE GALKINA, IEVA GRŽIBOVSKA
