– Neesat šovos redzēta. Vai atsakāties? 16
– Atsakos gan. Nealkstu tādas uzmanības un slavas, kādu var iegūt šovos. Man daudz svarīgāka ir skatītāju atzinība par tiem darbiem, ko uzskatu par svarīgiem un nopietniem. Un es šo atzinību arī pilnā mērā saņemu.
– Kā skatītāji to pauž? Mūsdienās droši vien uzraksta feisbukā, šķiet, puķes tagad aktieriem dāvina mazāk…
– Nes gan puķes uz skatuves, un tā ir tik skaista pateicība par darbu. Aktrises gaitu sākumā to nenovērtēju, bet tagad man ļoti patīk, ka mājās gandrīz visu gadu ir daudz ziedu. Tagad cilvēkam tuvu pienāk sociālie tīkli, daži raksta: –ei, čau! Ja reiz tu esi feisbukā, tad jau… Es gluži neesmu gatava tādai komunikācijai, respektēju cilvēkus un uzskatu, ka arī interneta saziņā tu nedrīksti būt tāds… uzmācīgs, kā krievi saka – bezpardonnij, ir jājūt distance. Bet ir bijuši arī skaisti mirkļi. Mani ārkārtīgi aizkustināja Sandra Kalniete, kura feisbukā man uzrakstīja brīnišķīgus vārdus par Aspazijas lomu. No Kalnietes saņēmu dāvanu – viņas dzimtas saktu, kas izbraukusi visu Sibīriju un kā ģimenes dārglieta atvesta atpakaļ Latvijā… Nezinu, vai iespējams vēl lielāks darba novērtējums, šī sakta man ir kā Triju Zvaigžņu ordenis.
– Šajā sezonā Alvis Hermanis JRT uzvedis lugu pēc Velbeka romāna “Pakļaušanās” par Franciju 2022. gadā, kad politisko varu pārņēmuši musulmaņi. Hermanis dzīvo sabiedriski aktīvi. Jūs esat piedalījusies “Iespējamajā misijā”, “Lietussargu revolūcijā”. Vai jums tas ir svarīgi?
– Jā. Mēs visi dzīves laikā maināmies. Acīmredzot esmu sasniegusi brieduma gadus, klāt nākusi arī atbildība par bērniem, ģimeni, un saprotu – vairs nevaru būt tāda apolitiska māksliniece, kas dara tikai savu darbu, kas pašai patīk un kādam ir vajadzīgs. Ir jāsaprot sava attieksme pret visu notiekošo. Tas ir mazākais, ko varam darīt. Nākamais līmenis būtu, ja mēs sāktu domāt, kādā veidā situāciju mainīt. Beidzot arī savā profesijā JRT esam nonākuši līdz punktam, kas tiešā veidā saistīts ar procesiem mūsu sabiedrībā. Nezinu, kāda šī izrāde būs. Tā top. Tieši tāpēc pēdējā laikā ir nācies vairāk iedziļināties un domāt, kas notiek mūsu valstī…Vai mūsu valsts ir nozagta galīgi un nekas nav maināms? Un kāda sabiedrības daļa turpinās ņirgāties par pārējiem – naivajiem, muļķiem, ideālistiem?
– Jā, intriga ir, jāgaida izrāde. Kur šajā karu, bēgļu, vērtību grūšanas laikā rodat spēku, mieru, gribu dzīvot?
– Visvairāk, protams, savā ģimenē. Gan mazajā, kas ir mani bērni, mans vīrs, gan plašākā – mani vecāki, māsa un brālis. Tas ir cilvēku loks, kas man rūp vairāk par visiem. Ja ar viņiem viss ir kārtībā, vismaz pamata līmenī jūtos labi. Vēl man ir svarīgi mani draugi. Neesmu sevišķi atvērts cilvēks, tā ir latviešu mentalitāte. Pāris ļoti tuvu draugu man ir vajadzīgi un izprotamāki nekā daudz paziņu, starp kuriem dziļu un būtisku attiecību nebūtu. Un vēl smeļu spēku dabā, pie jūras, mājiņā priežu mežā.
