– Intervijās sakāt, ka bērnībā par aktiera profesiju neesat domājusi. To gan grūti iztēloties, jo jūsu tēvs bija Rīgas kinostudijas redaktors un mājās noteikti runāja par filmām un aktieriem… 16
– Nesen skolēniem, kas gribēja dzirdēt par manu profesiju un Aspazijas lomu, jautāju, kurš grib būt aktieris. Kāda meitene pavisam klusu teica, ka gribot gan. Tā jau laikam ir, ka tie skaļie, kas skolas laikā apgalvo, ka būs aktieri, diezin vai būs. Jo tā izpaužas viņu temperaments, nevis izpratne par to, kas ir aktiera profesija, un nopietna vēlme tajā būt. Mans tētis nekādi nerosināja mani kļūt par aktrisi, arī es tagad nemudinu savus bērnus. Ja nu viņiem ir lemts kļūt par aktieriem, tas notiks. Bet tikai tad, ja tas ir pašu gribēts, izcīnīts, sasniegts. Un vistrakākais aktiera profesijā – vai tev sekos veiksmes faktors. To nekādā veidā nepievilināsi. Mums ir ļoti daudz aktieru, bet vienam veiksme seko, citam – mazāk. Un nedomāju, ka paši talantīgākie ir arī veiksmīgākie. Tieši par to vecākiem ir lielākās bailes. To es intuitīvi jutu, tāpēc bērnībā vecākus nebiedēju ar savām iecerēm kļūt par aktrisi. Bet jau 4. klasē sāku darboties kultūras nama “Draudzība” dramatiskajā pulciņā pie režisores Ināras Kolmanes, piedalījos Jaungada uzvedumos, kas bija trīs reizes dienā. Tad bērns saprot, ka uzstāšanās ir darbs. Es sev teicu – man tas ļoti patīk un tāpēc es to daru, bet nekādu tālejošu plānu man nav.
– Jau divdesmit gadus esat JRT aktrise. Vai ir vēl brīži, kad domājat – kā ar šo lomu tikšu galā?
– Katru reizi! Nākamā pirmizrāde ir decembrī, un jau esmu diezgan lielā ārprātā. Bieži vien jaunās izrādes ir izaicinājums, jo mūsu teātrī aktiera profesija ir pavērusi robežas un iekāpusi gan dramaturģijas, gan režijas lauciņos.
– Esat studējusi arī režiju. Vai nav vēlēšanās iestudēt izrādi, uzņemt kādu filmu?
– Es ļoti novērtēju to pusotru gadu, kad mācījos pie Anša Epnera režisoros. Vēl pirms aktieru fakultātes iemācījos redzēt lietas strukturētāk, vispārinātāk, arī racionāli pieiet radošajam procesam, kas man tagad palīdz veidot lomas. Bet nākotnē drīzāk sevi redzu kā pedagogu. Daudzas lietas pamanu, man ir pieredze, zinu, kā to izdarīt, un ar laiku domāju, ka zinātu, kā to panākt no aktierkursa studenta. Šobrīd esmu vēl pārāk aizņemta savā darbā un varbūt arī vēl pārāk neiecietīga.
– Aktiera darbs ir tik gaistošs… Televīzijas raidījumā par Jāni Kubili atklājās, ka jaunie aktieri viņu vairs nezina…
– Viena lieta – vai jaunos aktierus interesē teātris, vai viņi paši teātrī. Un otra lieta, ka nav saglabājies tik daudz vizuāla materiāla, lai novērtētu aktieri. Bet šobrīd situācija ir mainījusies. Latvijas TV ar Ināras un Borisa Teterevu atbalstu veic ierakstus, kas dos priekšstatu par izrādēm, aktieriem. Tur nav klātbūtnes efekta, tomēr ieraksti ir ļoti būtisks ieguldījums kultūrā, ko novērtējam gan mēs, uz skatuves esošie, gan skatītāji. Prieks, ka arī cilvēki laukos televīzijā var noskatīties šīs izrādes. Mani sāpina greizais priekšstats par aktieri mūsu valstī, kas veidojas no seriāliem, diezgan vājiem un banalizējošiem šoviem.
