– “Melānijas hronika” sasaucas ar Dzidras Ritenbergas filmu “Valsis mūža garumā” (1990), kur vēstīts par 1949. gada deportācijām. Savā ziņā paradoksāli, jo šis darbs tapa par PSRS naudu. Par lomu šajā filmā saņēmāt “Lielo Kristapu”. Tas ir rekords, jo tik jauna neviena mūsu aktrise nav saņēmusi šo balvu. Ko tolaik jutāt? 16
– Tas bija 1990. gads, mūsu valsts dzīvoja neatkarības atgūšanas gaisotnē, un kārtējais kinofestivāls “Lielais Kristaps” nebija tik svarīgs. Par to nerakstīja, jo avīzes tolaik neiznāca, par festivāla sarkanajiem paklājiem nemaz nerunāsim, bet kino cilvēkiem tas bija liels notikums. Tolaik vēl mācījos vidusskolā, kino ļaudis zvanīja uz skolu, lai nāku uz Kinonamu saņemt apbalvojumu. Atceros – tā bija īpaša sajūta, mans tēvs arī bija klāt.
– Kā jūs tolaik atrada lomai?
– Kinostudijas fotogrāfei Džovitai Grebzdei bija dzimšanas diena. Un mēs, Lidijas Stiebras teātra studija, bijām sagatavojuši apveikšanas programmu. Es dziedāju kā Mireija Matjē. Džovita nobildēja, manos vaibstos saskatīja līdzību ar Astrīdu Kairišu, un tas izšķīra manu likteni.
– Un pirmā režisore, kas jūsu likteni veidoja, bija Dzidra Ritenberga, kura savulaik Venēcijas kinofestivālā ieguva Volpi kausu.
– Viņa bija ārkārtīgi gudra sieviete, vieda, tāda, kas redz un zina visu. Tagad esmu sapratusi, ka manu lomu filmā Ritenberga nospēlēja pati. Es biju tikai medijs, caur kuru viņa to izdarīja. Savos sešpadsmit biju ļoti kautrīga un nedroša, bet režisore prata pateikt tieši tos vārdus, kas mani uzreiz emocionāli atvēra, un biju gatava jebkādām emocijām. Viņa prata dot pārliecību, ka es varu to izdarīt. Manai varonei bērns ir aizvests uz Sibīriju, taču tolaik man bija grūti iztēloties, kā ir tad, ja tev ir bērns. Bet režisore tā izstāstīja savu sajūtu, ka es pilnībā noticēju. Skrēju aiz vilciena un cēlu no zemes izsūtīto zīmītes. Man bija apziņa, ka saprotu to lielo notikumu, nevis tikai savu uzdevumu katrā kadrā.
– Interesanti, ka vēlāk latviešu valodas mācīšanas seriālā “Palīgā” jūs turpinājāt Ritenbergas lomu…..
– Ritenbergai pasliktinājās veselība, un viņa vairs nevarēja filmēties. Tolaik lielas pieredzes ar seriāliem nebija, tomēr zinājām, ka ārzemēs visai bieži līdz kādai sērijai filmējas viens aktieris, pēc tam šo lomu turpina kāds cits. Sākumā domāja, ka tā varētu būt Zigrīda Stungure, bet Dzidra Ritenberga bija izdomājusi epizodi, un režisors Varis Brasla tam piekrita, ka viņa ieiet kosmētiskajā salonā, un iznāku es – pilnīgi atjaunota. Šī filmēšanās man bija ļoti liels pārdzīvojums. Kopā ar Viju Artmani un Eduardu Pāvulu pēkšņi man bija jānes tālāk Dzidras Ritenbergas loma. Skatījos, kā viņa to bija spēlējusi, mēģināju uztvert pašcieņu, ar kādu viņa runā, neatkarību, kas man tajā vecumā nepiemita ne mazākajā mērā. Un nācās cīnīties ar sevi un lomu.
