Vairs nevaru būt apolitiska aktrise. Saruna ar Baibu Broku 16
– Es to būtu darījusi pat bez atlīdzības – par filmēšanos “Melānijas hronikā” saka aktrise BAIBA BROKA. Un vēl viņa atklāj: – Es vairs nevaru būt apolitiska aktrise. Šie vārdi nezūd no prāta pēc sarunas, kas, iecerēta par lieliskās aktrises lomām, tomēr izvērtās par cilvēka stāju šajā laikā. Visos laikos.
– Kāpēc jums bija būtiski piedalīties filmā “Melānijas hronika”, kas vēsta par 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto likteni?
– Kad filmas režisors Viesturs Kairišs man uzticēja šo ļoti smago lomu, domāju – ja man ir doti ieroči – aktrises spējas šo stāstu izstāstīt, man tas ir jādara. Jo man šķita būtiski atmodināt cilvēku atmiņu, atgādināt, kāds ir bijis mūsu tautas liktenis. Tie, kuri paši piedzīvojuši izsūtīšanu, nekad to neaizmirsīs.
– Vai šī traģiskā loma neprasīja no jums pārlieku daudz?
– Bet cik daudz šie notikumi prasīja no cilvēkiem, kas tos piedzīvoja? Tas ir pats mazākais, ko varu darīt – iedarbināt savu iztēli tik tālu, lai šos notikumus spētu izdzīvot filmā. Ar pilnu apziņu saprotu, ka tā ir filma un loma. Izdarīšu savu darbu un pēc tam varēšu dzīvot mierīgi tālāk. Tomēr būtu dīvaini, ja nospēlētā loma neietekmētu manu apziņu. Es biju tajā pa īstam iegremdējusies. Mana Anna ir juriste, advokāte. Tieši tāpēc viņas liktenis bija tāds, kāds filmā būs redzams. Annai bija daudz informācijas, viņa spēja analizēt un paredzēt ļaunāko scenāriju.
– Melānijas lomā filmējās šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, kā viņai tas izdevās?
– Pirms savas daļas filmēšanas man bija iespēja paskatīties Šveices aktrises darbu. Tas bija ļoti vērtīgi, jo redzēju, cik viņa ir patiesa, ka tā nav tikai aktiera meistarība. Un tad es sapratu, ka arī man ir jāmeklē veids, kā visdziļāk varu sevi atklāt, ar pilnīgi tīru pieslēgšanos cilvēka kodolam.
– Kad filmā izdzīvots smags laiks, kāda šķiet šodiena?
– Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikā, kritiskā situācijā. Tālab gribu sev un citiem atgādināt, ka mums vajag būt pateicīgiem un ļoti novērtēt to, kas ar mums ir noticis – mums ir sava valsts, esam atguvuši neatkarību. Ja par šīm vērtībām daudz runā, tās var nonivelēt. Bet ik pa brīdim nepieciešams skaļš atgādinājums, cik viegli to, kas mums ir dots, varam pazaudēt. Cilvēki, ko 1941. gadā izsūtīja, arī dzīvoja kā tagad mēs, ne par ko īpaši neuztraucoties, cenšoties rūpēties par savu ģimeni. Taču ārēja vara vienā acumirklī izpostīja visu, kas bijis, kam ticējuši, ko mīlējuši. Arī mēs tagad esam tik naivi – daudz kam nespējam noticēt. Un šis naivums pašsaglabāšanās vārdā ir arī pazudinošs, jo nepretojamies ļaunumam. Neesam arī solidāri. Filmā ir ļoti zīmīgs kadrs, kur Melānija atgriežas no Sibīrijas un sēž pie Operas. Sirdī viņa priecājas, ka ir mājās, tomēr ir pilnīgi izstumta no sabiedrības. Cilvēki iet viņai garām uz izrādi… Tas kadrs man sasaucas ar šodienu. Ir tik daudz cilvēku, kas nonākuši galējā nabadzībā un ubago uz ielām. Bet mēs turpinām priecāties, svinēt, iet uz operu… Nodomājam – cik labi, ka esmu ko paveicis, sakrājis, dabūjis, un izstumjam no sava vidus tos, kas nav sasnieguši mūsu labklājības līmeni.
Foto – Valts Kleins, Ieva Lūka/LETA, Krists Sprukts/LETA un no Baibas Brokas albuma. Foto no JRT izrādēm: Jānis Deinats, Ansis Starks un Gints Mālderis
