Atmiņu ne-perfekcija. Recenzija par izrādi “Leopoldštate” Dailes teātrī 3
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Džona Malkoviča režisētajā izrādē “Leopoldštate” Dailes ansamblis pārliecinoši iedzīvina dziļi humānu tēmu un ar nesamākslotu skatuves izteiksmi raisa klātbūtnes efektu.
Dailes teātra Lielajā zālē īpaši gaidītais notikums – sezonas atklāšana ar amerikāņu aktiera un režisora Džona Malkoviča izrādes “Leopoldštate” pirmizrādi pelna vairāk uzmanības, nekā vienas dienas laikā tapusi ekspress recenzija ar pirmajiem iespaidiem. Vērtējot kopumā, izrāde raisa patiesu gandarījumu. Iestudējuma īpašais mākslinieciskais sastāvs un ambīcijas ir attaisnojušās, apjomā plašais visu resursu ieguldījums atnesis apsveicamu iznākumu. Kaut arī gribas apstrīdēt atsevišķas detaļas, īpaši pirmajā cēlienā, Dailes ansamblis pārliecinoši iedzīvina dziļi humānu tēmu un ar nesamākslotu skatuves izteiksmi raisa klātbūtnes efektu.
Luga
Pirms gada, 2022. gada 2. oktobrī, “Chicago Tribune” vēstīja, ka Ņujorkas Brodveja teātra (“Broadway’s Longacre Theatre”) režisora Patrika Marbera iestudējums “Leopoldstadt” ieņem noteicošo vietu kā gada Tonija balvai visvairāk nominētā Brodveja teātru izrāde. Vienu no sešām nominācijām – “labākā luga” – saņēma 82 gadus vecā čehu izcelsmes britu dramaturga sera Toma Stoparda luga, kas ir “pati personiskākā” no visiem viņa dramaturģijas darbiem un ko raksturo “(..) verbālās izteiksmes spožums, ģeniāla darbības māksla un strukturāla prasme” (“verbal brilliance, ingenious action, and structural dexterity”1). Stopards ar savu jaunāko lugu “Leopoldštate” savā ziņā ir atgriezies Rīgā, tādējādi īstenojot to vēlmi, ko bija izteicis vienā no viesošanās reizēm sniegtajā intervijā2 par viņa lugu iestudējumiem Latvijas teātros.
Dramaturgam izdodas savienot personisko un dokumentālo, sižeta centrā liekot plašas ebreju ģimenes vēsturi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Austrijas pilsētā Vīnē, kas uzskatāma par eiropeiskās sabiedrības vērtību šūpuli ar attīstītu filozofiju, zinātni, mākslu, literatūru utt. Tieši Vīnē pulcējās izcilas turpmāko garīgās attīstības vēsturi ietekmējušas personības, taču vienlaikus šajā periodā tur izauga viena no baisākajām un lielākajām mūsdienu pasaules traģēdijām un notika neaprakstāma necilvēcība. Lugas dokumentālā bāze ir nozīmīga, tādēļ izrādes programmiņas izzinošais saturs ne tikai palīdz, bet ir pat būtiski nepieciešams, lai vispirms jau atšķetinātu daudzo personāžu radniecības saites un attiecības, vēl jo vairāk – lai tuvotos konteksta sajūtai. Vārdi, fakti, notikumi iegremdē skatuves realitātes “īstumā” un, tam ļaujoties, raisās līdzpārdzīvojums.
Kultūra kā reliģija
Scenogrāfija piedāvā izrādes darbībai vienu plašu viesistabu, kas nosacīti atrodas Leopoldštates – Vīnes ebreju kvartāla – namā, kur darbība risinās četros dažādos gados pusgadsimta garumā. Visu personāžu centrā izvirzās Hermanis ar vēlmi integrēties Vīnes augsti situēto un ietekmīgo slāņu vidū. Viņš kļūst par kristieti, un viņa atsacīšanās no piederības ebrejiem tiek neviennozīmīgi vērtēta. Tomēr Hermaņa būtiskākais morāles kodols – ģimenes goda jēdziens – atklājas ainā – dialogā ar sievas pavedēju Fricu. Manuprāt, spilgtākā pirmā cēliena epizode, kur aktieru precīzā smalkjūtīgā spēle atklāj trauslu ievainojamību un sasniedz patiesi augstu līmeni. Citi izrādes personāži parādās un pazūd uz īsu brīdi, starp aktieriem precīzi darbojas arī bērni, kas tālākā izrādes darbībā parādīsies pieaugušo tēlos. Epizodes mijas cita ar citu, rādot sadzīvi un svētku notikumus ģimenes lokā, kur augsti vērtēta ir māksla, kultūra, zināšanas. Kopumā šķiet, ka pirmā cēliena dinamika ir pārāk gausa. Kontrastā pirmajai daļai, otrajā strauji mainās dramatiskā spriedze, intensīva darbība atklāj notikumus ar vardarbīgas pazemošanas un iznīcināšanas nozīmi, vienlaikus atklājot ģimenes locekļu attiecības, kuri atbalsta cits citu. Viesistabas gleznas, kas līdzīgi svētbildēm bijušas goda vietā, varmācīgi tiek norautas no sienām, visi tiek izraidīti no mājām.
Kaķa šūpulis
Fināla epizodē izdzīvotāji ir trīs, viņi satiekas izpostītajā viesistabā. Sirmā Roza atceras katru sīkumu kā dārgu, bet neatgriezeniski zaudētu piemiņu, britu kultūrā asimilējies un pavalstniecību pieņēmušais Natans ir pilnībā atsvešināts no pagātnes notikumiem, bet Vīnē ziedošos kastaņus mīlošais Leo ir atgriezies no Amerikas, lai atjaunotu senču statusu un ietekmi. Viņi faktiski iemieso trīs atšķirīgas jēdziena “atcerēties” nozīmes kā atbildes variantus jautājumam – kāpēc mums dotas atmiņas?
“Kaķa šūpuli” – vienkāršu bērnu spēli ar aukliņām – personāži spēlē dažādās izrādes epizodēs. Un vienam no spilgtākiem izrādes tēliem – Ludvigam –, kurš pusgadsimta garumā azartiski nodarbojas ar matemātiku un jau, būdams profesors, cenšas to atrisināt, “kaķa šūpulis” nozīmē jautājumu, kā, mainoties “punktu izvietojumam telpā”, saglabāt attālumu. Ja meklējam izrādes simbolisko metaforu, tad te tā ir – trausls kaķa šūpulis, kas ir un ātri var pazust, gluži kā mūsu attiecību saites.
1 https://broadwaystars.com/news/2007/index.php?tag=The%2076th%20Annual%20Tony%20Awards
2 https://www.la.lv/nekad-neuzticieties-spoguliem-un-laikrakstiem Sers Toms Stopards viesojies Rīgā un Jūrmalā 1997. gadā un 2007. gadā.
