“LA” sāk publicēt Dinas Zoldneres kriminālromānu “Atspulgi akā” 0
Jaunas grāmatas lielākā burvība, manuprāt, ir noslēpums: kad sāc lasīt, nekad nezini, kurp tā tevi aizvedīs. Un vispatīkamāk, kad virziens izrādās jauns un negaidīts, kā tas notika arī ar Dinas Zoldneres romānu “Atspulgi akā”.
Sākums šķita mazliet naivs: divi studenti, žurnālistikas projekts, videointervijas par senu negadījumu… Taču autore tik izveicīgi stāstījumam klāt lika arvien jaunus un jaunus toņus un negaidītus, taču loģiskus pavērsienus, ka attapos ievilkta romānā līdz ausīm. Šis ir Dinas Zoldneres otrais romāns, kaut gan ideja, centrālais notikums, ap kuru savīta intriga, atnākusi jau krietni sen. Par sižeta izvēli autore teic pavisam vienkārši: “Gribējās uzrakstīt kriminālromānu, taču zināju, ka nespēšu pārliecināti aprakstīt ne kriminālizmeklēšanas gaitu, ne, piemēram, līķa sekciju, tādēļ noliku šo domu malā.”
Autore gan atzīst – viņai nekad nav bijis sapņa uzrakstīt romānu, pat ne bērnībā, kaut gan lasīts vienmēr daudz. Domājot par iemesliem, kādēļ ķērusies pie rakstīšanas, Dina teic: “Man šķiet, tas saistīts ar atmiņu. Mēs dzīvojam valodas sfērā, runājam par pagātnes notikumiem, taču katram tie atmiņā saglabājušies pilnīgi atšķirīgi. Atmiņas nav stabilas, tās ir mainīgas, plūstošas, arvien savijas atšķirīgās ķēdītēs, un pat mēs paši kādā notikumā ikreiz varam atcerēties kādu citu aspektu.”
Kaut arī “Atspulgs akā” nepārprotami ir kriminālromāns, jo tā intrigu rada kāda sena nāve, Dina Zoldnere uzsver: romānā nav īstu ļaundaru. Ir šķietami nejaušu notikumu virkne, kas galu galā noved pie traģiska noslēguma.
“Visi cilvēki romānā ir labi, viņi nav izdarījuši neko sliktu, taču katram ir kāds noslēpums, kuru viņš nevēlas atcerēties,” teic rakstniece, piebilstot – ar atmiņām ir tāpat kā ar istabām: ja kādu telpu mājā aizslēdzam un neejam tajā iekšā, tas nepavisam nenozīmē, ka tā beigusi eksistēt.
Arī lasīt pašai Dinai patīk darbus, kas aizved dziļumā, starp mīļākajiem autoriem Kurts Vonnegūts, Mihaels Ende, Ernests Hemingvejs. Tāpat bijis bērnu literatūras periods, kas izdzīvots divreiz – pašas bērnībā un dēlu audzinot.
Jaunībā bijis arī Ojāra Vācieša periods, turklāt tik intensīvs, ka bez viņa dzejas neesot varēts iztikt tikpat lielā mērā, kā nevar iztikt bez gaisa un ūdens – tā bijusi visapkārt un lasīta katru dienu. “Kad bērnībā slimoju, mamma man priekšā lasīja Blaumaņa lugas, un arī tās man patika,” piebilst rakstniece, secinot: viņa spēj pieņemt ļoti daudzveidīgu literatūru, galvenais – emocijas, ko tā rada. “Man vienmēr liekas: cilvēki jau piedzimstot ierindojas noteiktās kompānijās, kurās jūtas labi, un nepavisam nav svarīgi, ka daļa no “taviem” cilvēkiem dzīvojuši citā laikā,” Dina Zoldnere pasmaida. Patlaban gan dzīvē drīzāk iestājies kino skatīšanās periods, šoruden cītīgi apmeklēta “Baltijas pērle” un “Riga IFF” – kopā septiņas filmas, turklāt visas patiešām bijušas lieliskas.
Dinas Zoldneres ikdiena saistīta ar iekštelpu dizaina veidošanu gan privātmājām, gan dažādiem uzņēmumiem, kā pati saka – viņas projekti atrodami visā Latvijā. Bijis arī periods, kad Dina skolā mācījusi psiholoģiju, ētiku, kultūras vēsturi un vizuālo mākslu.
Par divām pēdējām jomām būtu īpašs stāsts, jo Dina Zoldnere arī glezno – šovasar viņa piedalījās mākslinieces, savas kursabiedrenes Īras Rozentāles rīkotajā plenērā Svitenē, viena no viņas kaislībām ir arī ceļošana, kuras neatņemama sastāvdaļa ir mākslas un arhitektūras iepazīšana.
Pēc tam, kad nedēļa pavadīta Florencē, iepazīstot turienes bagātīgos mākslas krājumus, bijis grūti atgriezties realitātē.
Tomēr Dina Zoldnere prot novērtēt arī Latvijas mākslu un arhitektūru: “Šovasar pirmo reizi biju Ģederta Eliasa muzejā Jelgavā – kāds krāšņums! Un Šagāla grafikas Marka Rotko centrā Daugavpilī, Jaņa Rozentāla izstāde Nacionālajā mākslas muzejā, Gaismas pils!
Nemaz jau nerunājot par Rīgas jūgendu, to, cik ģeniāli izveidots pilsētas centrs ar bulvāru loku un to ieskaujošajām ēkām… Protams, ir labi ceļot, taču arī Latvijā ir ļoti daudz ko redzēt.”
