Juris Lorencs: Atmiņas ir dzīvas, tās mainās līdzi laikam, un katra paaudze pagātni uzver citādi 9
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējos Ziemassvētkos beidzot atradās brīvs brīdis sazortēt skolas laiku fotogrāfijas, kas gadu desmitiem bija glabājušās vecās kurpju kastēs. Radošajā procesā man asistēja daži šodienas skolēni, kurus īpaši uzjautrināja bildēs redzamie pionieru kaklauti. Vai visiem bija jāstājas pionieros? Un īsti ko nozīmē vārds “komjaunatne”? Tā arī bija obligāta? Un vai tiešām mūsu tēvocis bija komunistiskās jaunatnes organizācijas biedrs? Par šo sarunu atcerējos, vērojot diskusiju, kas jau vairākus mēnešus nerimst Latvijas sabiedrībā.
Proti – ka pie Rīgas okupekļa un citu Latvijas okupāciju slavinošo pieminekļu nogāšanas nevajadzētu apstāties. Ka nepieciešams atvadīties no visa, kas kaut kādā veidā atgādina par Padomju Savienību, Krievijas impēriju, okupāciju un kolaboracionismu – no pieminekļiem, ielu nosaukumiem utt. Šī diskusija pieņemas spēkā, un iemesls tai nav tikai karš Ukrainā.
Medijos un sociālajos tīklos aizvien uzstājīgāk skan apgalvojumi, ka bijušajiem kompartijas biedriem nevajadzētu atrasties politikā, Saeimā, Valsts prezidenta kancelejā. Pamatojums – kopš Latvijas neatkarības pagājuši jau 32 gadi. Vai tiešām nav iespējams atrast citus cilvēkus? Aktieris Ivars Auziņš “TV24” raidījumā “Preses klubs” izteicās pavisam tieši: “Maskavas ielu turpat, kur kuģis! Puškinu – pirmo turpat uz kuģi un pēc tam Andreju Upīti! Tādā secībā!” Tāpat I. Auziņš piebilda, ka “komunistiem nav jāatrodas Saeimā”.
Ieskatījos Vikipēdijā – Ivars Auziņš ir dzimis 1969. gadā. Tātad PSRS sabrukuma laikā, 1991. gadā, viņam bija 22 gadi. Tā ir visai zīmīga robeža. Jaunāki par viņu īsti nespēj ne atcerēties, ne saprast padomju sistēmas melīgumu, izlikšanos, divkosību. Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc aktivizējusies šāda diskusija, ir paaudžu nomaiņa. Izauguši cilvēki, kuri paši nav piedzīvojuši okupācijas laiku. Un viņus nepārliecina argumenti, ka “viss jau nebija tik vienkārši”, “patiesība nav melnbalta” un “kaut kā bija jādzīvo”. Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane 2021. gada jūnijā intervijā medijam “lvportals.lv” izteicās: “Laikam ritot uz priekšu, notikumiem attālinoties un aculieciniekiem aizejot, mainās notikušā uztvere un interpretācijas.”
Patiešām, ir izaugušas paaudzes, kurām skolā mācīts par 25. martu un 14. jūniju. Kalendārā tās atzīmētas kā “komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas”. Viņiem ir grūti saprast, ka “viss nebija tik vienkārši”. Un ar katru gadu viņiem būs vairāk taisnības tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu būs aizvien vairāk, savukārt okupācijas laikus piedzīvojušie pamazām aiziet viņsaulē. Tāpēc, laikam ritot, bijušajiem kompartijas biedriem (komjauniešiem, pionieriem utt.) būs jārēķinās ar to, ka viņiem uzdotie jautājumi būs aizvien negaidītāki, pārsteidzošāki, dīvaināki.
Jo atmiņas ir dzīvas, tās mainās līdzi laikam, un katra paaudze pagātni uzver citādi. Eduards Berklavs (1914–2004) atmodas gados tika nēsāts uz rokām. Ja viņš būtu dzīvs vēl šodien, Berklavam tiktu uzdoti visai neērti jautājumi par 1940. gadu, kad viņš strādāja Latvijas komjaunatnes centrālkomitejā un Rīgas Proletāriešu kompartijas rajona komitejā. Vācu rakstnieks Ginters Grass (1927– 2015, 1999. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā) nekad netika slēpis, ka kara izskaņā viņš kā septiņpadsmit gadus vecs jauneklis ticis iesaukts Ieroču SS tanku divīzijā. Taču tikai 2006. gadā, tātad sešdesmit vienu gadu pēc Otrā pasaules kara beigām, tas beidzot tika “pamanīts” un Grasam nācās taisnoties par šo biogrāfijas faktu.
Eksprezidents Valdis Zatlers savos memuāros “Kas es esmu” raksta: “Sabiedrībā valdīja noskaņa, ka karjera nav iespējama, ja neesi partijas biedrs. Taču pretoties padomju sistēmai un reizē dzīvot tajā nebija viegli. Vēl tagad dzirdama attaisnošanās, ka atrašanās partijā bijusi vienīgā iespēja profesionāli augt. Nekaunīgākie pat apgalvo, ka tādā veidā viņi esot glābuši latviešu tautu… Neticu nevienam, kurš apgalvo, ka toreiz, ja gribēji strādāt labu darbu, vajadzēja obligāti stāties partijā. Tā nav taisnība! Kāpēc, piemēram, Ilma Čepāne arī padomju laikā varēja būt laba juriste, nebūdama partijas biedre? Tie, kuri tā runā, ir gatavi jebkādam konformismam.”
Bet kā tad bija ar to manu būšanu komjaunatnē? Šajā organizācijā iestājos skolas laikā, kad mācījos devītajā klasē. Iemesls bija visai prozaisks, kā vairākumam manu vienaudžu. Nebūsi komjaunietis, neuzņems augstskolā! Bet tā nebija taisnība. Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē pat padomju laikos nevienu neinteresēja, esmu komjaunietis vai neesmu, vienīgais kritērijs bija vidusskolas atestāts un iestājeksāmenu rezultāti. Turklāt izrādījās, ka manu studiju biedru vidū ir studenti bez komjaunatnes biedra kartes kabatā! Vēl viens apliecinājums tam, ka fizikas likumi ir stiprāki par marksisma-ļeņinisma dogmām.
