Pirmskara diplomāta atmiņas – bez politkorektuma 1
“Tīrradnis” – tā “Lauku Avīzes” apgādā nule kā iznākušās pirmskara Latvijas ārlietu ministra, diplomāta Ludviga Sējas (1885–1962) atmiņas “Es pazīstu vairs tikai sevi: diplomāta dienasgrāmatas un memuāri (1941–1961)” raksturojis šī materiāla sakārtotājs, vēsturnieks Uldis Neiburgs. Sējas devums Latvijas pirmskara diplomātijā bija ievērojams – viņš sekmēja Latvijas valstiskuma atzīšanu no ASV puses, darbojās Lielbritānijā un Lietuvā. Diemžēl tā laika viņa pieraksti nav saglabājušies, toties saglabājušies iespaidi no vācu okupācijas laika, padomju soda nometnēm un 50. gadiem okupētajā Latvijā.
Ludvigam Sējam bija lemts tikt abu varu represētam. Viņš izgāja Centrālcietumu, kā nacistu, tā padomju okupācijas laikā, kā pretošanās kustības dalībnieks un Latvijas Centrālās padomes (LCP) ģenerālsekretārs bija ieslodzīts Salaspilī un Štuthofas koncentrācijas nometnē, vēlāk bēdīgi slavenajos Lubjankas un Lefortovas cietumos, Pečorlagā un Komi APSR lēģeros. “Viņa liktenis kaut kādā veidā iemiesojis Latvijas ārlietu dienesta kontinuitāti. Bija cilvēki, kas gāja bojā Staļina lēģeros, un bija cilvēki, kas turpināja nest Latvijas vārdu ārpus Latvijas valsts, tādi kā vēstnieks Kārlis Zariņš, un vēl bija cilvēki, kas izgāja Golgātas ceļu, atgriezās Latvijā un dokumentēja savu dzīves gaitu dienasgrāmatās un memuāros, turklāt cīnījās par Latvijas valsti arī vācu okupācijas laikā, kā to darīja Ludvigs Sēja,” Latvijas Ārlietu ministrijā sarīkotajā grāmatas atvēršanā vakar sacīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Krietni vairāk nekā 500 lappušu biezo grāmatu veido gan Sējas dienasgrāmata, gan viņa atmiņu pieraksti. Pirmajā aprakstīts periods no vācu okupācijas sākuma 1941. gada jūlijā līdz 1944. gada aprīļa beigām, kad bijušo diplomātu nacisti arestē līdz ar citiem LCP aktīvistiem. Otrā, memuāru daļa, attiecas uz Sējas gaitām vācu un padomju ieslodzījumā, kā arī iespaidiem pēc atbrīvošanas 1958. gadā, kad viņam izdodas atgriezties Latvijā un strādāt par valodu skolotāju un tulkotāju. Šīs atmiņas rakstītas 1955. – 1961. gadā. Neiburgs uzsver, ka materiāls rakstīts ļoti labā literārā valodā un saturiski ir ļoti bagāts: “Viņš atklāti, bez mūsdienās vērojamā politkorektuma, izsakās gan par ārlietu resora darbību starpkaru periodā, gan ļoti interesanti apraksta situāciju Latvijā pēc vācu karaspēka ienākšanas, sabiedrības reakciju uz holokaustu un laiku, kad atgriežas Latvijā 50. gadu beigās; kāda izskatās Rīga, kas ir ļoti mainījusies.”
Neiburgs atzīmē, ka Sēja dienasgrāmatas savā mūžā rakstījis vairākkārt, taču, sākoties padomju okupācijai, tās iznīcinājis. Ķeroties pie atmiņu rakstīšanas 50. gados padomju okupācijas apstākļos, viņš cerējis, ka tās kādreiz iegūs plašāku lasītāju loku un, izrādās, savā nojausmā nav kļūdījies. Tam, ka šie pieraksti tika saglabāti, jāpateicas Ludviga Sējas tuviniekiem – Kalniņu dzimtai, jo viņa paša ģimenes locekļi Latvijā nepalika un izklīda pasaulē bēgļu gaitās. Memuāri un atmiņas kādā brīdī tika nosūtīti diplomāta meitai Mirdzai uz Kaliforniju, bet šobrīd oriģināli glabājas ASV Hūvera institūta arhīvā Stenfordā, Kalifornijā. Latvijā to kopijas nonākušas, pateicoties vēsturniekam Ērikam Jēkabsonam.
ids=”870323,870322,870321,870320,870319,870318,870317,870316,870315,870314,870313,870312,870311,870310,870309″]
