Atmiņas, attiecības, atgādinājums 0
Skatuviskā tēma “cilvēka attiecības ar savu atmiņu un to sekas”, kas risināta Nacionālā teātra jaunajā iestudējumā – Floriana Zellera “Ak, tētīt” –, ir ietilpīga.
Par ko mēs kļūstam, kad esam spiesti vai arī paši atsakāmies no pagātnes, kad nedalāmies atmiņās vai sadalām tās neaizskaramās teritorijās? Dažādie tēmas risinājumi, lai cik atšķirīgi tie būtu, piemēram, traģiskais Čingiza Aitmatova paplašinātais mankurtisma jēdziena izvērsums romānā-lugā “Un ilgāka par mūžu diena ilgst” vai žanriski pretēji – absurdi komiskais Andrusa Kivirehka jaunais skatuves darbs “Gaiši zilais vagoniņš” par sociālismā palikušajiem, kuriem dzīvē pietiek ar anekdotēm, par ko “ierēkt”, vienmēr ir iedarbīgi.
Režisora Intara Rešetina izvēlētā luga “Tēvs”, kurai izrādē nosaukums nomainīts pret salīdzinoši vieglāku, uz komēdiju rosinošu, savu augstākās raudzes apliecinājumu ieguva 2014. gadā līdz ar Moljēra balvu kā Francijas labākais dramaturģiskais darbs attiecīgajā sezonā. F. Zellera lugas konstrukcija ar montāžas palīdzību savieto divas patiesības – galvenā varoņa domu pasauli ar otru – reālo – pasauli, tomēr skatītājs nevar būt drošs, jūtoties kā uz plāna ledus, jo, kas ir īstenība, kas ilūzija, ir neatklājami gandrīz līdz izrādes galam. Līdz ar atmiņas zuduma tēmu lugā mērķtiecīgi atklāta konkrētas ģimenes un vienlaikus konkrēta laika sabiedrības situācija, kurai raksturīgi, ka jaunajiem atmiņas nevajag, bet vecie nespēj tās atcerēties. “Piedodiet, ka esmu,” tā savai ģimenei galvenā varoņa Andrē vārdiem saka aktieris Valdis Lūriņš. Viņa atveidotais sirmgalvis apgrūtina savu vienīgo meitu Annu, kura mīl, pielāgojas un mokās, līdz neiztur un izšķiras par tēva nodošanu pansionātā. Uz to mudina ne vien neskaitāmas Alcheimera slimnieka izraisītās pārpratumu epizodes, kurās viņš un skatītājs redz iedomātus personāžus, bet vairāk znota Pjēra principiālā nostāja. Sabiedrībā, kurā cilvēks ir līdzeklis, nevis mērķis, veco ļaužu nelietderība ir acīmredzama.
Tas, ka Intars Rešetins jau otru reizi iestudējis šā romānu un lugu autora darbu (otra F. Zellera luga “Ja tevis vairs nebūtu” tiek spēlēta Dailes teātrī), apliecina viņa noturīgu interesi par it kā cietsirdīgām, bet tipiskām un neizbēgamām ikdienas attiecībām. Režisora intonācija ir izjusta, rādot katras konfliktējošās puses taisnību. Jaunā paaudze – meita Anna (niansēti un personisku izjūtu piepildītu to attēlo Dita Lūriņa), sociālā darbiniece Laura (šo lomu šarmanti spēlē Zane Dombrovska) – ir ieinteresēta vecā vīra labsajūtā, savukārt Valda Lūriņa tēls nebūt nav nīgrs, truls un nosodāms tips. Gluži pretēji, aktieris rāda cilvēku, kurš ir līdzdarbīgs, tiešs un temperamentīgs. Lai arī tuvu paštēlam, V. Lūriņš koncentrējas uz sava varoņa iekšējo aktivitāti. Aktiera negrimētā rievotā seja ar dzīvām acīm ir izteiksmīga, darbošanās piepildīta un ar klātbūtnes sajūtu. Vissmalkākās nianses meitas un tēva attiecībās ienes saspēle starp bioloģiskiem radiniekiem un lieliskiem aktieriem.
No savas pieredzes zinu, ka Alcheimera nomākts cilvēks pats neapjauš slimības esamību un darba spēju trūkumu. Slimnieks ir ļoti aktīvs, un apkārtējie kļūst līdzatkarīgi, esot maldināti par viņa ir kā “normālo” uzvedību. Komunikācija notiek, taču tā mokoši atkārtojas, it kā rotē uz vietas. Valdis Lūriņš būvē savu lomu uz darbības pamata, viņa attēlotais Andrē iejaucas, pauž noteiktu pozīciju, noskaidro problēmu, piedalās tās risināšanā, un visa viņa ņemšanās no malas izskatās komiska, jo neatbilstoša. Viņš ir kā bērns savam bērnam.
Tomēr ne luga, ne iestudējums nav medicīniska gadījuma izpēte. Rešetinu interesē attiecības starp cilvēkiem kā sociāla slimība, un viņš to atklāj mākslinieciskiem paņēmieniem. Akcentēti atkārtošanās momenti, kas padara darbību līdzīgu noslēgtam aplim, bet darbības katalizators znots Pjērs – gan iedomātais, gan īstais (aktieru Normunda Laizāna un Aināra Ančevska tēlojumā ir daudz līdzīga, viņi tērpti vienādos metāliskas krāsas kreklos un vienādās brillēs) – drīzāk apzīmē mehānisku nekā cilvēcisku veidolu. Abi izstaro savaldīgu mieru, ir skopi vārdos un kustībās, ar atkārtotu mizanscēnu un repliku palīdzību par vakariņās ēdamo nemainīgo ēdienkarti – vistu un vīnu – atkal un atkal apliecina dzīves materiālo standartu nepārprotamo vērtību. Pjērs aicina Annu dzīvot, nevis kalpot tēva slimībai. Vai viņa loģiku var saprast? Jā.
Mākslinieciski spēcīgi un precīzi būvēta ir izrādes scenogrāfija. Mākslinieka Kristiana Brektes lietotā jēli zaļā krāsa nemainās ne dzīvoklī, ne pansionātā un savā košumā ironizē par vecuma pelēcību. Mainās tikai sienu ģeometrija, mulsinot galveno varoni par savu atrašanās vietu. Sirmgalvja orientācija pakāpeniski zūd, vispirms – laikā (izmisīgā vaicāšana “kur ir mans pulkstenis?”), tad telpiski (kurā no dzīvokļiem Andrē atrodas), tad zūd arī hronoloģiskā secība (pagātnē mirušās otras meitas sajaukšana ar dzīvo Annu). Līdz satriecošais beigu jautājums: “Kas es esmu?” atklāj traģisko patiesību. Viņš nezina, nezina arī apkārtējie, nezina skatītāji. Un tomēr izrāde ir drīzāk stilīga nekā depresīvi slimīga, tā runā veselīgā intonācijā, līdzīgi kā to dara ārsts, kurš redz izveseļošanās iespēju.
Režisora Intara Rešetina iestudējumi mazajās telpās – kamerzālēs – ir pierādījuši, ka viņš nevienkāršo dramaturģijas grūtos jautājumus, organizē telpu, artistiski precīzi iezīmē lomu krāsas, līdzsvaro žanriskos akcentus. Ieskrējiens bijis veiksmīgs, vai nav pienācis laiks lielajām formām?
Uzziņa
Florians Zellers. “Ak, tētīt”, iestudējums Nacionālā teātra Aktieru zālē.
Režisors: Intars Rešetins, scenogrāfs Kristiāns Brekte, kostīmu māksliniece Vita Radziņa.
Lomās: Dita Lūriņa, Valdis Lūriņš, Zane Dombrovska, Ainārs Ančevskis, Līga Zeļģe, Normunds Laizāns.
Tuvākās izrādes: 11., 24. maijā.
