Atmiņa nav kā senāk? Pārbaudi! Labas atmiņas ienaidnieki un palīgi 0
Izrādās, cilvēks pats nespēj objektīvi spriest par to, vai atmiņa patiešām kļuvusi sliktāka vai tā tikai šķiet. Protams, var mēģināt salīdzināt un novērtēt, kāda tā bijusi pirms pieciem vai 10 gadiem un kāda ir tagad. Taču, ja atmiņas traucējumi patiešām ir nopietni, paškritika zūd, tāpēc pilnīgu novērtējumu spēj sniegt ārsts, veicot speciālu testu.
Pašam izvērtēt grūti
“Atmiņas ziņā esam dažādi. Jau kopš bērnības vienam tā ir labāka, otram sliktāka. Turklāt dažam vairāk attīstīta redzes, citam dzirdes atmiņa. Bērnībā smadzenes ir plastiskākas. Jo vairāk šajā dzīves posmā atmiņu mērķtiecīgi trenē un noslogo – mācās no galvas dzejoļus, rēķina galvā, apgūst jaunas iemaņas –, jo labāka atmiņa būs turpmākajā dzīvē. Lielā mērā to nosaka arī iedzimtība, izglītības līmenis un sociālekonomiskais stāvoklis,” saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Anželika Gudreniece.
Ja radušās aizdomas, ka atmiņa sākusi pievilt, nav vērts mēģināt testēt to pašam, vajadzīgs “skats no malas”. Vislabāk to uzticēt speciālistam, piemēram, ģimenes ārstam vai neirologam. Vispirms dakteris iegūst informāciju par pacienta atmiņas traucējumu raksturu un attīstību, datus par blakussaslimšanām un lietotajiem medikamentiem, ziņas par to, vai ģimenes locekļiem bijusi kāda no neirodeģeneratīvajām slimībām. Pēc tam veic kognitīvo testēšanu ar MoCa (“Montreal Cognitive Assessment”) testu: novērtē iegaumēšanu, atcerēšanos, orientāciju laikā un telpā.
“Katram pacientam individuāli tiek piemeklēts arī atbilstošs izmeklēšanas plāns, jo dažādi iekšējo orgānu darbības traucējumi – nieru, aknu, vairogdziedzera vai citu orgānu saslimšanas, cukura diabēts, infekcijas slimības, piemēram, neiroborelioze jeb Laimas slimība, encefalīti, hepatīti, HIV, neirosifiliss, kā arī medikamenti var izraisīt lielākā vai mazākā mērā pārejošus atmiņas traucējumus,” norāda neiroloģe. Savukārt padziļināti kognitīvās spējas, tajā skaitā atmiņu, izvērtē klīniskais psihologs ar izvērstiem testiem. Ja atmiņas un citi kognitīvie traucējumi jau ir izteikti, uz konsultāciju vēlams ierasties kopā ar tuviniekiem, kuri varētu sniegt ārstam nepieciešamo informāciju.
Tiem, kuriem ģimenē kāds slimojis ar Alcheimera vai Pārkinsona slimību, vajadzētu būt īpaši uzmanīgiem, jo attiecīgi 3 – 5% un 5 – 10% gadījumu tās tiek pārmantotas. Piemēram, ja kādam no vecākiem bijusi Pārkinsona slimība, bērniem risks ar to saslimt ir 3 – 4,5 reizes lielāks nekā vidēji populācijā. Zinātnieki mūsdienās strādā pie tā, lai atklātu marķierus Alcheimera slimības agrīnai diagnostikai, kā arī radītu slimību modificējošu terapiju, kas ļautu apturēt vai vismaz būtiski aizkavēt slimības attīstību, pirms parādījušies spilgti atmiņas traucējumi un citi simptomi, kuri ierobežo pacienta ikdienas aktivitātes un neatkarību.
Labas atmiņas ienaidnieki
Nav noslēpums, ka ilgstošs stress, fiziskā un psihoemocionālā pārslodze un nepilnvērtīgs miegs nelabvēlīgi ietekmē atmiņu. Novēršot spriedzes cēloņus un atpūšoties, tā atkal uzlabojas. “Bieži vien cilvēki pārmērīgi strādā, bez atvaļinājumiem, vai arī atvaļinājuma laikā sevi vienalga noslogo ar dārza darbiem, remontiem, citiem pienākumiem, tādēļ neatliek laika, lai relaksētos un atjaunotu spēkus. Nereti atvaļinājuma laikā nogurst pat vairāk, nekā darba pienākumus veicot,” novērojusi A. Gudreniece.
Viņa teic, ka galvas smadzenes ir ļoti jūtīgas pret toksiskām vielām, piemēram, pārmērīgu alkohola daudzumu, kad cilvēks vairs nevar atcerēties notikušo, kā arī pret ķimikālijām, pesticīdiem un smagajiem metāliem, piemēram, mangānu, ar kuru saskaras metinātāji. Atmiņu nelabvēlīgi ietekmē aizliegto vielu lietošana, piemēram, “zālīte” un opiāti. No parastajām cigaretēm cilvēks smēķējot saņem nikotīnskābi, kas sašaurina galvas smadzeņu asinsvadus, palielina insulta un neirodeģeneratīvo slimību risku.
Kā atmiņu ietekmē sporta veidi, kuros bieži gūst galvas traumas, piemēram, futbols, bokss, regbijs? “Pēc vienas vai vairākām atkārtotām trulām galvas traumām var attīstīties hroniska traumatiska encefalopātija. Tā var parādīties uzreiz pēc traumas vai pēc ilgāka laika, pat vairākiem gadiem vai gadu desmitiem. Sākumā pacients sūdzas par koncentrēšanās grūtībām un galvassāpēm, vēlāk kļūst viegli uzbudināms, agresīvs, pievienojas īslaicīgi atmiņas traucējumi. Ar laiku kognitīvais deficīts palielinās līdz pat demencei,” stāsta neiroloģe. Arī atmiņas zudums jeb amnēzija pēc galvas traumas nav tikai kinoscenāristu izdomājums. Atmiņas veidojas hipokampā, kas atrodas dziļākajās smadzeņu struktūrās. Ja traumas rezultātā tiek skarts šis apvidus, atmiņa var pazust.
Kustības un tauku diēta
Ko darīt, ja pēc veselības pārbaudes slimības nav atrastas, bet atmiņa tomēr nedaudz pieklibo? “Liela nozīme ir miega higiēnai. Bezmiegs, miega apnoja, nemierīgo kāju sindroms un citi miega traucējumi ir viens no biežākajiem atmiņas pavājināšanās iemesliem gados jauniem cilvēkiem. Ja miegs kādu iemeslu dēļ ir nekvalitatīvs, neiestājas dziļā miega fāze, kurā informācija tiek sakārtota “pa plauktiņiem” un īslaicīgā atmiņa pārrakstīta ilglaicīgajā,” saka Anželika Gudreniece. “Ļoti svarīgi ir būt fiziski aktīviem, tas ir, vingrot vai nodarboties ar sportu. Atruna, ka dara fizisku darbu, neskaitās! Pierādīts, ka ikdienā pie datora pavadītas vairāk nekā trīs stundas no vietas kombinācijā ar zemu fizisko aktivitāti – mazāk par 2,5 stundām nedēļā – ir iemesls tam, ka sarūk tā sauktā darba atmiņa, kļūst lēnāka domāšana, pasliktinās koncentrēšanās un plānošanas spējas. Tādēļ ļoti ieteicama ir aerobā slodze – pastaigas, nūjošana, peldēšana.”
Nelielu atmiņas traucējumu gadījumā neiroloģe iesaka vieglu ketogēno diētu ar augstu tauku, vidēju olbaltumvielu un zemu ogļhidrātu saturu. Augļi un dārzeņi, kas satur daudz ogļhidrātu, tajā aizstāti ar trekniem dzīvnieku izcelsmes produktiem, piemēram, sviestu. Starp citu, sākotnēji šo diētu izmantoja epilepsijas ārstēšanai.
Papildus atmiņas veicināšanai var ieteikt mācīties no galvas dzejoļus, risināt krustvārdu mīklas, spēlēt šahu un citas prāta spēles, apgūt jaunu informāciju un iemaņas, piemēram, kādu svešvalodu, rokdarbus, būt sociāli aktīviem.
