Bezkompromisa cīņa par savu izvēli 0
Kas notiek, ja mūsu Laimes scenārijs nesakrīt ar bērna scenāriju? Ir vairāki varianti. Reizēm bērns ar visiem spēkiem cenšas atbilst vecāku cerībām. Laužot savus priekšstatus par to, kas būtu labi viņam pašam. Piekrītot nosacījumiem, kas viņam nemaz neder. Kļūst par inženieri, nevis vāra zupas. Par sliktu inženieri laba pavāra vietā. Nodarbojas ar ienīsto mūziku. Risina ienīstos uzdevumus fizikā. Izaugot par nelaimīgu cilvēku vecākiem par prieku.
Biežāk bērni protestē, iesaistoties cīņā par savu izvēli. Protestē, kā vien var. Daži atklāti – ar skandāliem, histērijām, konfliktiem, boikotiem un durvju aizciršanu. Citi – mānoties, izlokoties, par spīti visam darot, ko vēlas. Trešie – piemēram, kā Inna, kad rokas vienkārši nolaižas un resursi beidzas. Un tad kļūst nelaimīgas abas puses, un sekas ir neprognozējamas.
Ideāls variants – ja vecāki samierinās ar to, ka scenārijs neīstenosies. Un tad mamma un tētis saka: “Labi. Tā ir tava izvēle un tavs ceļš. Mēs varam palīdzēt, ja mūsu palīdzība būs nepieciešama. Mēs būsim blakus bēdās un priekos. Ja tu saproti, ka pieļāvi kļūdu, mēs kopīgi izlemsim, kā sākt visu no jauna. Jo mēs tevi mīlam”. Un tas ir vienīgais variants, kurā laimīgi kļūs visi.
“Jums vēl ir pāris nedēļas”
Es mēģināju paskaidrot Innas mātei, ka bērna dzīve nebeidzās 10. klases pirmajā pusē. Ka viņas – mātes boikots nepalīdzēs meitai uzlabot sekmes. Ka atzīmēm vispār nekādi nevajadzētu ietekmēt mātes attiecības ar meitu. Ka vajadzētu meklēt patieso sekmju krituma cēloni, nevis pieprasīt izlabot to, kas nav bērna spēkos. Ka galu galā laba manikīre var nopelnīt vairāk nekā fabrikas direktors un piedevām vēl naktī mierīgi gulēt.
Atbildē es dzirdēju: “Viņai jāvar! Mūsu ģimenē visi ir ar augstāko izglītību! Viņa nedrīkst slinkot! Es nevēlos, lai ģimenē būtu tehnikuma audzēkne!” Sarunas beigās es teicu:
“Jums atlicis ļoti maz laika. Varbūt – dažas nedēļas.”
“Kam?” – mamma jautāja. “Lai labotu novērtējumu?”
“Nē. Lai saglabātu attiecības ar meitu. Tās ir daudz svarīgākas nekā vērtējumi.”
Kāpēc mēs radām bērnus? Pareizā atbilde ir: lai dāvinātu pasaulei jaunu Dzīvi. Tā, šī Dzīve strauji kļūst par atsevišķu, neatkarīgu, pašpietiekamu. Tai ir jābūt izvēles brīvībai. Savam scenārijam. Un tad ir iespēja, ka blakus šai Dzīvei būs laimīgi visi, kas ir tajā iesaistīti.
Avots: pravmir.ru
