Atmaksājas aizņemties un būt zaļam 4
Vai Latvijā ir izdevīgi sekot pasaules tendencēm un mājas apsildīt ar saules kolektoriem un elektrību ražot ar saules baterijām? Vai nepieciešams ierobežot kredītu maksimālās gada procentu likmes? Par to – saruna ar “Bigbank Latvija” vadītāju Ģirtu Kurmi.
Zaļā enerģija kļūst arvien aktuālāks temats. Ja cilvēks vēlas savas mājas jumtu noklāt ar saules paneļiem vai pirkt elektrisko automašīnu, kādas ir viņa iespējas iegūt tam finansējumu? Jūsu banka pozicionējas kā “zaļo kredītu” izsniedzēja.
Ģirts Kurmis: Specifiski šādiem mērķiem citas bankas pagaidām kredītus nepiedāvā. Auto gadījumā, protams, jebkurā bankā var ņemt līzingu, bet saules paneļiem un kolektoriem var ņemt patēriņa kredītu. Kredītu remontam vai hipotekāro kredītu var ņemt, ieķīlājot nekustamo īpašumu, tomēr specializēts kredīts šiem mērķiem pagaidām ir tikai mums. Patēriņa kredīts remontam izmaksās dārgāk nekā mūsu piedāvātie fiksētie 5,9% gadā, savukārt problēma ar hipotekāro kredītu ir tāda – ja viens hipotekārais kredīts jau ir paņemts, tad otru diez vai izdosies iegūt.
“Bigbank” zaļās enerģijas kredītu uzsākām izsniegt tikai jūnija beigās un vēl neesam to reklamējuši. Neskatoties uz to, mums jau ir pirmie izsniegtie kredīti. Zaļās enerģijas kredīts radīts elektriskajām automašīnām, saules paneļiem un kolektoriem.
Mums jau ir pieredze šī kredīta izsniegšanā Spānijā. Visi dati liecina, ka elektrības ražošana un mājas apkure ar saules vai zemes siltuma palīdzību ir gan mūsdienīgi, gan arī ekonomiski izdevīgi, arī Latvijā. Pirms pieciem vai desmit gadiem tas vēl maksāja pārāk dārgi un iekārtas bija neefektīvas, bet šobrīd šīs tehnoloģijas spērušas lielu soli uz priekšu un gan pielietojumā, gan cenā ir ļoti pieejamas. Šodien saules baterijas un kolektorus ir tiešām vērts uzstādīt, ja vien ir paredzēts mājā dzīvot vismaz padsmit gadus. Zinu konkrētus un personiskus piemērus par to, kā vismaz no aprīļa līdz oktobrim mājas pilnībā tiek apgaismotas ar saules bateriju un kolektoru palīdzību. Kredīta maksājumi par veiktajām investīcijām ir mazāki nekā maksājumi par elektrību un apkuri.
Ja man piederētu māja un es vēlētos to apsildīt un ražot elektrību ar saules palīdzību, kur būtu iespējams saņemt konsultāciju par šī jautājuma tehnisko pusi – nepieciešamo jaudu, kā jāuzstāda, izmaksām utt.?
Šobrīd klients var izmantot Latvijas zinātnieku izstrādāto mobilo platformu “PVStream” (pvstream.com). Tajā ievadot mājas koordinātas, tiek aprēķināts, kādā leņķī krīt saules stari un attiecīgi kādas jaudas saules baterijas un kolektori būtu nepieciešami – tas spēj radīt nepieciešamo priekšstatu. Taču nepieciešama projekta izstrāde, kas maksā diezgan dārgi. Tādēļ “Bigbank” šogad sadarbībā ar nozares speciālistiem uzsāks sabiedrības izglītošanu šajā jautājumā, konkrētu risinājumu piedāvāšanu, kā arī klientu konsultēšanu.
Uz kādu faktoru rēķina Igaunijā dibinātā “Bigbank” vispār mēģina iekarot Latvijas tirgu? Banku netrūkst arī bez jūsējās.
Tirgū esam jau desmit gadus. Esam tāda pati banka kā visas citas, taču ar zināmu specifiku – esam kredītu banka. Citiem vārdiem sakot, mēs darām divas lietas – piesaistām depozītus un izsniedzam kredītus. Būtībā – klasiska banka. Neesam sevi apgrūtinājuši ar norēķinu operācijām, maksājumu kartēm, ieguldījumiem un citām darbībām, ko banka varētu darīt, bet mēs to nedarām. Bieži vien šīs, citas operācijas, bankām rada vairāk administratīvā sloga un pat zaudējumus, nevis peļņu. Ja mums šo pakalpojumu nav, varam būt efektīvi, fokusēties uz primāro biznesu un piedāvāt zemākas procentu likmes.
Mēs izsniedzam kredītus, turklāt pat ne visu veidu kredītus, bet tikai patēriņa kredītus. Šajā jomā mēs spēlējam ļoti būtisku lomu tirgū – pēc datiem, mums pieder 30% no banku patēriņa kredītu tirgus, ja skaita arī nebanku kreditētājus – tad mūsu tirgus daļa ir apmēram 18 – 20%.
Rudenī sāksim izsniegt kredītus mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Te mēs atkal orientējamies uz mazo un vidējo uzņēmēju, kas pēc mūsu mērauklas ir mazāks, nekā to uzskata skandināvu bankas – proti, mēs par saviem uzskatām klientus, kuri varētu aizņemties no dažiem desmitiem tūkstošu līdz 500 tūkstošiem eiro bez nekustamā īpašuma ķīlas un lielākas summas ar nekustamā īpašuma ķīlu. Mūsuprāt, mazos un vidējos uzņēmējus lielās bankas šobrīd sadzird nepietiekami.
Kādu daļu kredītu pieteikumu jūs esat spiesti atteikt?
Lielāko daļu, vairāk nekā 50%. Vidējais kredītu atteikumu skaits tirgū šobrīd ir ap 70%. Domāju, ka mums ir līdzīgi. Te gan jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar pastāvošo likumdošanu, klienta maksātspējas pārbaude jāveic, ja kredīta summa pārsniedz 427 eiro, taču no šī gada pirmā novembra šis slieksnis valstī pazemināsies līdz 200 eiro un nav izslēgts, ka kredītu atteikumu skaits tad vēl pieaugs.
Manuprāt, tā ir diezgan skumja diagnoze Latvijas sabiedrībai – vairāk nekā divas trešdaļas kredītu gribētāju nevar tos saņemt. Kāpēc?
Ir vairāki iemesli, bet svarīgākais no tiem ir pārāk lielas esošās saistības, un, ja šo aspektu apskatām detalizēti, tad parasti tās ir nebanku kreditētāju saistības. Šīs saistības klientam ir smagas ar to, ka tās ir īstermiņa – parasti uz mēnesi vai diviem. Un šīs saistības bieži vien “apēd” lielāko daļu no klienta ienākumiem. Un, ja viņam vajag vēl – viņš vairāk paņemt nevar. Ja šis pats kredīts būtu “izstiepts” ilgākā termiņā un ar būtiski zemāku likmi, tad ikmēneša maksājums būtu mazāks un klientam būtu daudz vieglāk.
Otra būtiskākā problēma ir “aplokšņu” algas. Tā kā kredītus iespējams izsniegt tikai pret oficiāliem ienākumiem, tad oficiālo ienākumu neesamība ir otrs kredītspējas ierobežotājs. Likumdošana atļauj izsniegt kredītus par ne vairāk kā 40% no oficiālajiem ienākumiem.
Vai būtu jāizdara secinājums, ka sabiedrība ir pārkreditēta? To būtu jāsāk ierobežot?
Nē, man tā nešķiet. Manuprāt, ir divas pamata problēmas – ir pārāk liels īstermiņa kredītu slogs ar augstām procentu likmēm un nepietiekami lieli oficiālie ienākumi. Un ir pilnīgi loģiski, ka šajā situācijā visu atbildību nevar “nogrūst” uz aizņēmēja pleciem – viņš aizņēmās, nevar atdot, tagad lai kaut kā risina. Tā ir arī valsts, visas sabiedrības un arī aizdevēju līdzatbildība. Tādēļ ļoti savlaicīgs ir ierosinājums ierobežot maksimālo kredītu procentu likmi.
Protams, šis priekšlikums šobrīd noformulēts pārāk radikāli – proti, maksimālā kredītu gada likme ne lielāka kā 25% gadā. Ja priekšlikums tiktu pieņemts šādā formā, tas pārvērstu patēriņa kredītu par ekskluzīvu produktu, kas lielākajai sabiedrības daļai vairs nebūtu pieejams. Domāju, ka šāds iznākums nav sabiedrības interesēs. Tomēr pati ideja par maksimālās gada procentu likmes ierobežošanu ir veselīga. Te jāpiebilst, ka mūsu kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – šādi ierobežojumi jau ir noteikti. Abās kaimiņvalstīs ir līdzīgs ierobežojumu līmenis – gada procentu likme, proti, kredītprocentu likme un visu citu komisijas maksājumu summa, ne vairāk kā 75% gadā no izsniegtā kredīta summas. Šāda likme joprojām ir augsta, tomēr, manuprāt, saprātīga. Kopā ar citiem pasākumiem – maksātspējas pārbaudi no 200 eiro no 2018. gada 1. novembra un Finanšu ministrijas priekšlikumu samazināt “ātro kredītu” maksimālo summu līdz 50% no minimālās algas – tas palīdzēs sakārtot tirgu.
No malas vērojot, šķiet, ka nebanku kreditētāji patēriņa kreditēšanā šobrīd uzvar bankas un iekaro arvien lielāku tirgus daļu. Piekrītat?
Esmu strādājis gan nebanku kreditēšanā, gan tagad jau bankā. Šis uzskats nav pilnībā nepamatots. Vēl pirms dažiem gadiem, kad strādāju nebanku kreditēšanā, tā domāju arī pats. Taču šobrīd bankas ātriem soļiem modernizējas. Vairākās bankās ir pilnībā nodalītas programmētāju grupas, kas strādā tikai pie modernizācijas jautājumiem. Viena banka jau saņēmusi FKTK atļauju piedāvāt klientiem attālinātu identifikāciju un autentifikāciju – tātad saņēmusi atzinumu, ka šī sistēma ir droša. Tā ir nākotne un klientu ērtības tikai pieaugs. Jāatzīst, ka banku modernizāciju ļoti atbalsta arī FKTK, sniedzot konsultācijas un mudinot bankas aktīvāk domāt par nākotnes tehnoloģiju risinājumiem. Un jāņem vērā arī tādi faktori, kuros bankām ir priekšrocības, – kapitāls, klientu bāze un daudz augstāks uzticēšanās līmenis no klientu puses. Šādos ap-stākļos es neriskētu teikt, ka nebanku kreditētāji cīņā par tirgu ir uzvarējuši.
