Atmaksa pienāk arī no viņpasaules? Ir apraksti par to, kā upuri, kurus uz viņpasauli nosūtījusi slepkavas roka spējuši atriebties 23
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Anomālo un lielā mērā ar parapsiholoģiju saistīto gadījumu krājumā ir ne mazums aprakstu par to, kā upuri, kurus uz viņpasauli nosūtījusi slepkavas roka, visiem vēl dzīvajos esošajiem par neviltotu pārsteigumu, spējuši atriebties. Visbiežāk tas notiekot saistībā ar tādu sapņu uzsūtīšanu, kuros atklājas viņu slepkavas, retāk – savdabīgā vendetā, proti, kad slepkava pats iet bojā saistībā ar kādu pirmajā acumirklī šķietami nejaušu iemeslu, taču vēlāk atklājas vienkārši neticamas lietas.
Spoks pastāsta par slepkavību
Klasisks piemērs ir Šekspīra aprakstītais par to, kā princis Hamlets redz sava tēva ēnu, kas pavēstī, ka viņu saindējis brālis, lai varētu ieņemt troni. Protams, var teikt, ka tā ir autora izdoma. Taču būs grūti noticēt, ka tieši Šekspīrs bijis pirmais cilvēces vēsturē, kurš spējis vienkārši izdomāt tādu sižeta pavērsienu. Jau tajā laikā bija zināmi daudzi tamlīdzīgi gadījumi, turklāt tie skāruši ne jau tikai karaļus.
Vēl kāds gadījums pauž par anglietes Annas Vokeres slepkavību 17. gadsimtā. Meitene bija kalpone un kļuva grūta no sava saimnieka, kurš pēc šā fakta uzzināšanas meiteni nogalināja un līķi paslēpa. Pēc dažām dienām vietējais iedzīvotājs Džeimss Grems mijkrēslī atgriezās mājup, kad pēkšņi sastapās ar Annas spoku.
Turklāt spoks izskatījās tieši tāds, kāds bija slepkavības brīdī, – viscaur noplūdis asinīm un ar vairākām vaļējām brūcēm galvā. Spoks nosaucis Džeimsam savu vārdu un vienlaikus paziņojis, ka viņu ar cirtņa sitieniem nogalinājis saimnieks. Turklāt spoks arī vēstījis, ka līķis atrodas ogļu šahtas dibenā, savukārt baisais cirtnis joprojām atrodoties kopā ar citiem instrumentiem slepkavas mājā. Un beigās spoks vēl piedraudējis Džeimsam: ja viņš nedosies uz policiju un to visu tur nepastāstīs, spoks viņu pašu naktīs vajāšot.
Kādu laiku Džeimss par vēstījumu nav licies zinis, taču spoks patiešām sācis pie viņa ierasties sapņos, neļaujot normāli gulēt, kamēr beidzot viņš tomēr devās uz policiju. Tur, protams, sākotnēji neviens viņam neticēja, taču pēc norādēm atrastie pierādījumi – vispirms asiņainais cirtnis un tad jau arī līķis šahtas dibenā – pilnā mērā apstiprināja viņa teikto. Rezultātā slepkavu pakāra, savukārt acīmredzami atriebtais meitenes gars vairs nevienu netraucēja.
Viņpasaules sods
Kā vēl vienu piemēru var minēt daudziem labi zināmo Aleksandra Puškina stāstu “Pīķa dāma”, kura sižets balstīts vēstījumā par to, kā militārajam inženierim uzvārdā Germans, kurš pamanījies ieciklēties idejā par iespēju ātri kļūt bagātam, naktī parādījās tās grāfienes spoks, kura nesen diemžēl devusies uz viņpasauli, turklāt lielā mērā viņa dēļ. Spoks nosauc Germanam trīs kārtis, ar kurām viņam vajadzētu paņemt lielo vinnestu. Savukārt konkrētais sods izpaudās tādējādi, ka, sākotnēji patiešām paņēmis visu banku, Germans beigās tomēr visu līdz pēdējam sīknaudas gabaliņam pazaudē un sajūk prātā.
Gotiskā literatūra, kuras saknes iestiepjas 18. un 19. gadsimtā, arī allaž pārpilna visiem iespējamajiem briesmu stāstiem, kas saistīti ar spokiem. Ne nieka neatpaliek arī kino. Pietiek jau kaut vai ar Stīvena Spīlberga filmu “Poltergeists”, kurā vēstīts par kādu ģimeni, kas uzbūvējusi māju virs pamestas kapsētas, kā rezultātā viņus sākuši vajāt iztraucētie mirušo gari. Taču tāda garu atriebība jeb visnotaļ pamatotas aizdomas par to nav gluži tikai literāra vai kinematogrāfiska izdoma.
Minēti arī gadījumi, kad kāds gars īpaši pieķēries kādai konkrētai vietai, tāpēc stumdīja un grūstīja ikvienu, kurš ienāca šajā teritorijā. Taču allaž bijušas atšķirības: viena lieta bija nejauši ieklīdis garāmgājējs, cita, ja vietu lielā ātrumā šķērsoja, piemēram, autobraucējs. Un kaut kas tamlīdzīgs pagājušā gadsimta 80. gados akurāt noticis Jaunzēlandē uz ātrgaitas šosejas, kas savieno Velingtonu ar Oklendu. Šā ceļa 111. kilometrā neizskaidrojami regulāri ar katru otro automobili notika avārija. Saprātīga skaidrojuma tam nebija, tāpēc vietu vienkārši nodēvēja par anomālo zonu un izvietoja ātrumu ierobežojošu ceļa zīmi. Protams, tas nelīdzēja. Un tikai pēc tā, kad iesaistīja pieredzējušus parapsihologus, kuri, daudziem par lielu smiešanos un irgošanu, veica garu izdzīšanas rituālu, avārijas tieši šajā iecirknī patiešām beidzās.
Bīstama nodarbošanās
Tostarp vēstīts, ka parasti sastapšanās ar neizskaidrojamiem spēkiem teju vai katru reizi beidzoties ļoti nelāgi. Un tas esot attiecināms ne tikai uz viduslaikiem ļoti raksturīgajiem līgumiem ar velnu, bet arī visparastāko ierindas garu izsaukšanu. Visvairāk ciešot primitīvi un nemākulīgi būrēji, kuri salasījušies tagad brīvi pieejamo visa veida literatūru vai arī no tīmekļa norakstījuši “pareizos” buramvārdus. Taču, izrādās, arī šīs jomas pieredzējušie speciālisti nereti saņem dažādus dunkājumus no viņpasaules būtnēm, kas, protams, liecina par šīs profesijas pietiekami augsto bīstamības līmeni.
Viena no nepieredzējušo magu kļūdām esot tā, ka viņi nepapūloties vai vispār nemaz neprotot pašu izsaukto tumšo būtību pēc kontaktēšanās nosūtīt atpakaļ uz tās valstību. Tā rezultātā gars ne tikai sāk uzvesties, kā vien ienāk prātā, bet arī vajāt cilvēku, turklāt sagādājot nelaimes ne tikai viņam, bet arī visiem tuviniekiem. Uzmetoties cilvēkam, gars kļūst par psiholoģisko vampīru un pat spēj pilnībā kontrolēt visu viņa uzvedību, kas kļūst haotiska un neprognozējama. Raugoties no strikti ezoterisko mācību aspekta, šādu parādību dēvē par apmātību.
Atsevišķos gadījumos par psihisko uzbrukumu upuriem var kļūt pat profesionāli mediji un eksorcisti. Raugi, uzņemoties izsaukt no viņpasaules kādu slavenību vai vēsturisku personu, mediji faktiski stājas kontaktos ar viszemākajām, visnetikumīgākajām viņpasaules būtībām, kuras tikai uzdodas par slavenībām, par ko pats medijs nereti nemaz nenojauš. Un tas tā esot tāpēc, ka spiritismā un maģijā vienmēr novērojama savdabīga paša medija un izsaucamā gara ētiskā līdzība, kā rezultātā vulgārs un principiāli neētisks izsaucējs nekad nespēs izsaukt kāda svēta vai vienkārši morāli šķīsta aizgājēja garu.
Viss liecinot, ka vairākumā gadījumu mediji tomēr esot bijuši mēreni aprobežoti, primitīvi cilvēki, viņiem allaž nācies kontaktēties galvenokārt ar zemākajiem gariem, no kuriem nemaz nav iespējams gūt kādu reālu labumu vai noderīgas un patiesas ziņas. Vēl vairāk – sistemātiski kontakti ar šiem savā ziņā nešķīstajiem gariem neizbēgami noveda pie tā, ka medijs nemanot kļuva no tiem atkarīgs, bezierunu kārtā izpildot visas to prasības.
Ar viņpasaules spēku roku
Vēloties kaitēt saviem ienaidniekiem vai arī pildot kāda pasūtījumu, daudzi tā dēvētie burvji un raganas mēdz izmantot viņpasaules spēkus. Parapsiholoģijā to dēvē par melno maģiju, kas sevī ietver dažādus psihiskā uzbrukuma veidus. Tāda uzbrukuma īpatnība izpaužas tādējādi, ka mags vai ragana ar buramvārdu vai rituālu palīdzību apzināti izsauc garu tieši no nešķīsto spēku aprindām un tas tad uz laiku kļūst par ļaunās ieceres izpildītāju. Pēc paveiktā ļaunais gars atgriežas atpakaļ. Un šajā gadījumā tas ir tikai nozieguma izpildītājs un ierocis, savukārt īstais vainīgais ir tā izsaucējs.
Tāpat esot zīmīgi, ka galvenā pamatmasa uzbrukumos ar nešķīstajiem spēkiem bija raksturīga viduslaikos, savukārt mūsdienās tādi gadījumi jau esot retums. Visdrīzāk, tas tā ir tāpēc, ka agrākos laikos ļaudis māņticīgā bezspēcībā ticēja kristiešu izdomātajiem sātaniskajiem spēkiem, kā arī tam, ka tie var viņiem uzbrukt, ja viņi sadomās nepieņemt uzspiesto ticību seno jūdu galvās uzprojektētajam dievam.
Mūsdienās, kad cilvēki galvenokārt tomēr ir izglītoti, reliģiskā tumsonība krietni mazinājusies un līdz ar to arī nostiprinājusies skepse attiecībā pret maģiju. Taču pilnībā nekas nekur nav izzudis.
