Monika Zīle: Atlikto ciešanu laiks 1
“Laika līdznestie notikumi ar savu izkapti pļauj gan lepnās magones, gan pazemīgo zāli.” Helvēcijs
Tā nu šogad sanācis, ka par ciešanu nedēļu pareizticīgo baznīcā dēvētajā laikā pirms šīs konfesijas Lieldienām sabiedrībā dominē nevis kristīgajās aprindās tradicionāla un lūgšanu caurausta dažu Bībeles nodaļu atsvaidzināšana, bet ļoti piezemēti sadzīviski rūpesti un liels apjukums. Pēc iespējas ražīgākas darba dienas plānot audzinātais mūsdienu cilvēks pēkšņi iemests rosmes aizliegumu cietumā un sakalts neziņas važās par to, cik ilgi vēl turpināsies šis ieslodzījums. Visas “soli pa solim pretī panākumiem” prakses pēkšņi zaudējušas vērtību, un par lielu naudu dažādos iemaņu pilnveidošanas semināros gūtās zināšanas nepalīdz rast atbildi uz galveno jautājumu: kas cilvēkam būs visnepieciešamākais pēc TAM? Ekonomisko, politisko un garīgo līderu prognozes ir vienlīdz miglainas. Frīdriha Nīčes spārnotais teiciens “Viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākus” tagad nevis nomierina, bet raujas paplašināties šaubās par to, cik pilnvērtīgs sagruvušās tagadnes drupu šķūrētājs un nākotnes ēkas pamatu mūrnieks būs pandēmijas apstākļu traumētais.
Valdības, mūsējo ieskaitot, veiksmīgāk vai greizāk mēģina dzēst sērgas izraisītos lielākos ugunsgrēkus ekonomiskajā vidē. Lai gan tas ir pašsaprotami, sarūgtina lēmēju cietā lietišķība sabiedrībai veltītajās uzrunās. Bez šaubām, dienišķās iztikas kumosa pieejamība nav mazsvarīga. Taču skarbajos vēstījumos, kas atgādina karalauka ziņas, prasīties prasās arī cilvēciski siltāka nots. Teiksim, īpašs uzmundrinājums talantīgajiem vidusskolu absolventiem, kuriem Covid-19 droši vien neļaus piepildīt sapņus par izglītības turpināšanu prestižās pasaules universitātēs. Pēkšņais un nepelnītais belziens dzīves rītausmā ir liela garīga trauma, ar kuras sekām būs jāsadzīvo arī paklupināto ģimenēm. Patiesībā neviens īsti vēl neapzinās, cik daudz ciešanu šobrīd gan varasļaudis, gan ikviens no mums cenšas atbīdīt tajā pašā aizplīvurotajā nākotnē, izlīdzoties ar senču gudrību “nāks laiks – nāks padoms”.
Saprotu arī lēmējus, no kuriem sabiedrība gaida konkrētas atbildes par situāciju, nevis apsolījumu paturēt ikviena cietēja rociņu. Tomēr mulsina tas, ka neviena krīzes vadības amatpersona, veselības ministri ieskaitot, pat ar pušplēstu vārdu nepiemin profesionālas palīdzības nodrošinājumu pandēmijas psiholoģiski traumētajiem. Ir jau pierasts, ka pēc lieliem satiksmes negadījumiem valsts apmaksāti psihoterapeiti veicina dvēseles līdzsvara atgūšanu ikvienam smagās avārijas lieciniekam. Šobrīd kopā ar pēkšņi uzsāktajā tālmācībā pašizolēties spiestajiem bērniem un saviem tiešajiem pienākumiem ieslodzītie vecāki, kā paši stāsta sociālajos tīklos, stāv pie izdegšanas sliekšņa.
Bet nekas vēl nav beidzies. Diemžēl. Joprojām rītā nedrīkst plānot vakaru. Vienīgais drošais balsts ir tuvinieki un īsti draugi. Šodien patiesi bagāts tas, kuram sērgas neapēnotajos gados bijis gana sirdsgudrības un pacietības kopt cilvēciskās saskarsmes dārzu. Tur ieguldītais nu daudzkārt atmaksājas.
