
Simptomi, pēc kuru klātbūtnes var noteikt atliktās dzīves sindromu: 0
• Orientācija uz nākotni kā savas dzīves galveno daļu, dzīves sadalījumu “gaidīšanas periodā” un “balvas saņemšanas periodā”.
• Tagadnes notikumus uztver kā otršķirīgus, kā “sagatavošanos”.
• Izvairīšanās no filozofiskām domām (par dzīves jēgu, pašrealizāciju u.c.), vai arī gluži pretēji, pārāk dziļa iegremdēšanās pārdomās, maz reālu darbību.
• Nemiers, diskomforts, apmulsums situācijās, kad jādemonstrē savas vēlmes un talanti.
• Nopietnas grūtības, nosakot mērķus, kas saistīti ar pašu sasniegumiem.
• Sevis mierināšana “Jāpaciešas labākas nākotnes vārdā”, “Grūtības tiks kompensētas nākotnē.”
• Tieksme taupīt, uzkrāt.
• Pārmērīga interese par citu dzīvi.
• Tu dzīvo ar “ne to cilvēku”, strādā “ne to darbu”, visu laiku gatavojies to izbeigt, bet vienmēr kaut kas traucē.
• Grūtības izrādīt un/vai izjust emocijas. Vēlme apspiest nozīmīgus pārdzīvojumus.
• Vēlme uzņemties atbildību par notikumiem, ko radīja citi cilvēki.
• Vēlme kontrolēt emocionāli nozīmīgu cilvēku dzīvi.
• Emocionālā dzīves piesātinātīb ar vainas apziņu un kaunu.
Iemesls ir psiholoģiskas priekšrocības, kas rodas sindroma skartajiem cilvēkiem.
Tās ir:
• Izvairīšanās risināt reālas problēmas un konfliktus, aizstājot tos ar “pārvarēt grūtības ceļā uz nākotni.”
• Iespēja izvairīties no atbildības par savu dzīvi, bēdām un grūtībām, kas saistītas ar savu mērķu sasniegšanu – dzīve “bezatbildībā”.
• Iespēja izvairīties no pilnīgas spēku un spēju mobilizācijas, kas vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus.
• Iespēja izvairīties no emocionālas tuvības – dzīve ir bez pārdzīvojumiem.
• Iespēja neredzēt realitāti – dzīvot ilūzijā.