Atlantīda, Džeks Užķērdējs… Pieci noslēpumi, kas neliek mieru cilvēku prātiem 0
Ir seni noslēpumi un leģendas, kuras gadsimtiem ilgi neliek mieru cilvēku prātiem, un ne viens vien pētnieks cenšas noskaidrot, vai tās ir patiesas.
Lūk, pieci noslēpumi, kas no dažādiem skatu punktiem tiks analizēti arī televīzijas kanāla „National Geographic” raidījuma „Vai tas ir patiesi” 3.sezonas sērijās, kas skatāmas no 26.jūlija.
Atlantīda
Vulkāniska sala ar karstajiem avotiem un auglīgu zemi – tā filozofs Platons dialogos “Tīmajs” un “Kritijs” apraksta mītisko salu Altantīdu, kas vēlāk nogrima jūras dzelmē. Vai tāda valsts varētu būt pastāvējusi? Iespējams, jā. Viena versija – senā pilsēta Aktoriri, kas atradās Santorini salā. Vai tā varēja būt tāda, kā aprakstīja Platons? Visticamāk, nē, jo Platons savos darbos runā par utopisku sabiedrības modeli. Zemeslodi bieži satricina intensīvas dabas katastrofas, periodiski mainās arī klimats un jūras līmenis, tādēļ nav brīnums, ka plaši plūdi daudzviet varēja pazudināt piekrastes pilsētas. Piemēram, Vidusjūras piekrastē pie Venēcijas, Neapoles atrasts daudz zemūdens drupu.
Karalis Artūrs
Mēs visi esam dzirdējuši stāstus par varonīgo karali Artūru, kas VI gs. veda britus cīņā pret sakšiem. Taču vēsturnieki gadsimtiem ilgi ir lauzījuši galvas, vai šāds cilvēks patiešām ir dzīvojis, vai arī tā ir tikai ķeltu leģenda? Viņš nav minēts vienīgajā avotā, kas saglabājies līdz mūsdienām un kurā ķeltu mūks Gildass apraksta kauju pie Badonas kalna. Artūra divpadsmit kaujas piemin velsiešu vēsturnieks Nenniuss. Taču pēc velsiešu dzejas aprakstītās kaujas ir notikušas tik dažādos laikos un vietās, lai būtu grūti iedomāties, ka tajās varētu būt piedalījies viens un tas pats cilvēks. Artūra dzīvesstāsts pirmo reizi aprakstīs populārā XII gs. grāmatā „Britu karaļu vēsture”, tur minēts viņa brīnumainais zobens Kaliburns, uzticamais bruņinieks Lanselots, karaliene Ginevra un burvis Merlins. Iespējams, karalis Artūrs ir tikai leģendu varonis, taču, iespējams, viņu sauca savādāk, piemēram, Ambrosijs Aurelinans, Lūcijs Artorius Kastus vai Oveins Dantgvins.
Džeks Uzšķērdējs
Šķiet, Džeks Uzšķērdējs, kas 1888.gada rudenī terorizēja vai visu Londonu, ir visu laiku slavenākais sērijslepkava, kas nekad nav ticis notverts. Noziegumi beidzās tikpat pēkšņi kā sākušies. Taču nav skaidrs, cik sieviešu slepkavnieks Vaitčapelas rajonā, tumšās, nomaļās vietās patiesībā nodūra. Piecas? Sešas? Vienpadsmit? Iesauka esot cēlusies no vēstules, kuru policijai it kā nosūtījis pats slepkava un kura tieši tā arī bija parakstīta – “Džeks Uzšķērdējs”. Liela nozīme bija presei, jo tas bija laiks, kad sabiedrībā notika milzīgas pārmaiņas un drukātās avīzes ļāva līdz tam neticami ātri izplatīties informācijai. Taču līdz šim brīdim nav skaidrs, kas viņš bija – neveiksmīgs advokāts M.Dž. Druits, Polijas ebrejs Ārons Kosminskis, trakais Maikls Ostrogs? Vai varbūt īru ekstrēmists, okultists vai karaliskās ģimenes loceklis?
Bērni savvaļā
Stāsti par bērniem, kurus uzaudzina dzīvnieki, ir izplatīti mīti. “Tīri” savvaļas bērni ir mazuļi, kas izaug kopā ar lāčiem vai pērtiķiem bez jebkāda kontakta ar cilvēkiem. Protams, šādiem nostāstiem ir sena vēsture, sākot ar leģendu par Romas dibinātājiem Remu un Romulu, kurus uzaudzināja vilku māte un R.Kiplinga „Džungļu grāmatas” galveno varoni Maugli. Ir arī visai senas liecības par reāliem bērniem, piemēram, grāmatā „Neizskaidrojamās mistērijas” minēts, kad 1724.gadā netālu no Vācijas pilsētas Hamelīnas tika atrasts 12 gadus vecs zēns, kas nerunāja un ēda tikai dārzeņus. Vēlāk atklājās, ka šis tāpat kā daudzi citi līdzīgi stāsti ir izdomāti. Taču šie stāsti mūs apbur, jo simbolizē nenoteiktās attiecības ar citiem dzīvniekiem.
Dzīvība uz Marsa
Iespējams, uz Marsa patiešām mīt kādas dzīvas būtnes, taču šodien zinātnieki vairāk prāto par sīkbūtnēm un mikrobiem, nevis līdz zobiem bruņotus marsiešiem. Tomēr Sarkanā planēta un tās iespējamie iemītnieki vienmēr ir kutinājuši Zemes cilvēku iztēli. Jau 1784.gadā par iespējamām ārpuszemes civilizācijām prātoja sers Viljams Heršels, apgalvojot, ka “iespējams, viņu dienas rit līdzīgi mūsējām”. Tāpat kanālam līdzīgie veidojumi uz Marsa, ko 1877.gadā atklāja itāļu astronoms Džovanni Šiparelli, vedināja domāt par kādu senu, iespējams, izzudušu civilizāciju. Bet vispopulārākais stāsts, protams, ir Herberta Velsa romāns “Pasauļu karš”, kura radiotranslācija 1938.gadā raisīja īstu paniku, jo klausītāji pieņēma, ka iebrukums ir patiess. Bet kanāli, kā zināms tagad, izrādījās vien optiska ilūzija.
