Māris Antonevičs: Atlaist domi! 2
Pirms desmit gadiem populārākais lozungs Latvijā bija “Atlaist Saeimu!”. Sākumā skandēts atsevišķos mītiņos, ar laiku tas kļuva par ikdienišķu virtuves sarunu tēmu. Turklāt to ātri uztvēra arī publika, kurai citādi par politiku bija diezgan miglains priekšstats, bet sauklis noderēja, piemēram, lai 13. janvāra jukās nozagtu no veikala šņabja pudeli. Līdz ar to no reāla politiskā instrumenta, kas varētu palīdzēt risināt politisko krīzi, tas drīz vien kļuva par tādu mākslīgu lielu un nepamatotu cerību apkopojumu.
Toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers ilgi vilcinājās ar lēmuma pieņemšanu un acīmredzami nokavēja īsto brīdi, lai gan pats joprojām uzskata, ka rīkojies pareizi, to darot tikai 2011. gadā. Dažreiz situācija prasa izlēmību un aktīvu rīcību.
Šobrīd tā ir ar Rīgas domi, kuru pamazām pārņem haoss un rīcībnespēja.
Dažādās politiskajās kultūrās ir dažādas tradīcijas. Daudzās valstīs lēmējinstitūciju atlaišana un ārkārtas vēlēšanas nav nekas īpašs. Nupat jaunais Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis, nākot pie varas, nekavējoties paziņoja par parlamenta atlaišanu. Politiskie oponenti šo lēmumu gan solījuši apstrīdēt tiesā, tomēr pirmsvēlēšanu kampaņa jau rit pilnā sparā.
Zeļenskim jauns parlaments ir nepieciešams ne tik daudz, lai pārvarētu kādu krīzi, bet lai nostiprinātu savu varu, jo viņa partija ir tapšanas stadijā un līdzšinējā Augtākajā radā nav pārstāvēta. Bez politiska atbalsta parlamentā ir grūti realizēt iecerēto politiku, lai gan patiesībā arī kārtējās vēlēšanas nebija jāgaida īpaši ilgi, tomēr bija varbūtība, ka lielais atbalsts jaunajam prezidentam pāris mēnešos varētu nedaudz noplakt – dzelzs jākaļ, kamēr karsta.
Ārkārtas vēlēšanas nav nekas neparasts, piemēram, tādās valstīs kā Lielbritānija, Spānija un vēl citas.
Latvijā pret to ierasts skatīties piesardzīgi, un tam ir savi iemesli, kaut vai tas, ka vēlēšanu sarīkošana kaut ko maksā. Tomēr Rīgā vilcināšanās var nodarīt vēl lielāku kaitējumu.
Faktiski jautājums dienaskārtībā ir jau vairāk nekā pusgadu un tika aktualizēts uzreiz pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja veiktajām kratīšanām uzņēmumā “Rīgas satiksme”. Tā gan nebija pirmā liecība par korupciju galvaspilsētas varas struktūrās, tomēr pirmā reize, kad Rīgas domes vadības sejās parādījās satraukums un pazuda ierastais bravurīgais tonis. Toreizējā Vides un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda (Nacionālā apvienība) sagatavoto ierosinājumu par domes atlaišanu “Saskaņa” gan steidza pasniegt kā “nacionālistu” politisko izrēķināšanos ar “krievu mēru”, un arī pragmatiskais premjers Māris Kučinskis (ZZS) nevēlējās uzņemties atbildību. Kopš tā laika notikumi ir attīstījušies strauji.
Jauni skandāli teju vai katru nedēļu, jaunā VARAM ministra Jura Pūces lēmums par Rīgas mēra Nila Ušakova atstādināšanu no amata, Ušakova un Amerika “lielā bēgšana” uz Briseli, jauna domes priekšsēdētāja savdabīgie meklējumi, “Saskaņas” frakcijas sašķelšanās.
Pulkvedim Dainim Turlajam (“Gods kalpot Rīgai”) pavērās iespēja ieiet vēsturē kā amatā pagaidām visīsāko laiku pabijušajam Rīgas mēram, lai gan, tādā garā turpinot, viņu noteikti kāds vēl varētu pārspēt, jo kāpēc gan lai nevarētu sekot vēl kāds domes vadītājs, kas strādā divas nedēļas, nedēļu vai pāris dienas. Un juridiski tas it kā nozīmētu, ka Rīgas dome ir rīcībspējīga, lai gan faktiski – ne tuvu tam.
Protams, līdzšinējai opozīcijai ir vilinājums iedomāties – kā dažiem patīk teikt, “vara kārtējo reizi nomesta pie kājām”.
Atliek tikai pacelt. Daži opozīcijas deputāti sākuši rēķināt, vai ārkārtas vēlēšanas viņiem personiski nav bīstamas, jo var zaudēt amatu. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Tomēr, lai pārņemtu varu, opozīcijai balsu nepietiek, nāksies “piepirkt” no tās pašas “Saskaņas” vai “GKR” – jā, tiem pašiem, kuri līdz šim tā kritizēti. Vai jaunās koalīcijas balsts būs ilggadējais Ušakova rokaspuisis Vadims Baraņņiks, kuram velkas līdzi aizdomu “aste” par skandāliem “Rīgas satiksmē”. Vai Aleksejs Rosļikovs, kurš vēl nesen uzvedās kā tāda Ušakova “grūpija”, organizējot mītiņu, “naš mer” atbalstam? Tagad gan viņš intervijās stāsta, ka esot ieraudzījis Ušakova īsto seju.
Rīga daudzus gadus ir bijusi “Saskaņas” kontrolē, tāpēc būtu svarīgs arī tests – kā to vērtē iedzīvotāji. Vienīgais pilnvērtīgais veids, kā par to pārliecināties ir vēlēšanas.
