Olafs Zvejnieks: Atkritumu sistēma Latvijā darbojas čīkstot un krakšķot 0
Latvijas pārtikas un dzērienu ražošanas nozari pārstāvošās organizācijas šīs nedēļas sākumā paziņoja, ka tās neatbalsta paplašinātās depozīta sistēmas ieviešanu – proti, tādas, kurā bez PET pudelēm un skārdenēm tiktu iekļauti arī piena, sulu, šampūnu u. c. iepakojumi.
Neskatoties uz sabiedrības pieprasījumu pēc paplašinātas depozītu sistēmas, kas nodrošinātu plašāka atkritumu klāsta savākšanu un šķirošanu, neskatoties uz pašvaldību skepsi un tirgotāju protestiem, ignorējot vismaz daļas dabas aizstāvju šaubas, neliekoties ne zinis par valsts uzstādītajiem mērķiem atkritumu savākšanā un pārstrādē un iespējām šiem mērķiem pietuvoties, depozītu sistēmas ieviešanas karavāna neatlaidīgi turpina savu ceļu – Saeima turpina darbu pie grozījumiem Iepakojuma likumā, kas paredz ieviest depozīta sistēmu dzērienu iepakojumiem, bet par nozari atbildīgā Zemkopības ministrija šādu virzību atbalsta.
Nevar noliegt, ka atkritumu savākšanas, šķirošanas un pārstrādes sistēma Latvijā darbojas čīkstot un krakšķot, neapmierinot vairs nevienu.
Proti, ne valsti, kas apņēmusies līdz 2025. gadam pārstrādāt 65% iepakojuma, bet līdz 2030. gadam – 70%, ne uzņēmējus, nedz arī sabiedrību, kuras pieprasījums pēc atkritumu šķirošanas sistēmas – vienas no moderna dzīvesveida sastāvdaļām – pieaug.
Neskatoties uz to, ka līdz šim zināmās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka sabiedrība vēlas tieši paplašinātu depozītu sistēmu, dzērienu ražotāji – pirmkārt jau lielie alus un gāzēto dzērienu ražotāji un tos pārstāvošās organizācijas – ir pret.
Var jau saprast uzņēmējus – kāpēc viņiem rūpēties par to, kas uz viņu uzņēmējdarbības jomu neattiecas.
Tomēr valsts un sabiedrības intereses, manuprāt, šoreiz atšķiras no konkrētas jomas uzņēmēju interesēm.
Tā, piemēram, dažādi aprēķini liecina, ka, ieviešot apmēram 30 miljonus eiro dārgo depozītu sistēmu, kuras uzturēšana maksās vēl apmēram 10 miljonus gadā, tiks savākts tikai 1% no kopējā atkritumu un 6,5% no kopējā iepakojuma daudzuma.
Šie skaitļi liecina, ka paralēli depozītu sistēmai būs jāveido un jāuztur arī dalīta atkritumu savākšanas sistēma.
Diemžēl skārdenes un PET pudeles pieder pie visvērtīgākajiem atkritumu veidiem un, izņemot tos ārā no vispārējās atkritumu savākšanas sistēmas, tās uzturēšana iedzīvotājiem un uzņēmējiem, pēc dažādiem aprēķiniem, maksās līdz pat 20% vairāk.
Visbeidzot – tā arī neviens nav paskaidrojis, no kurienes rodas pārliecība, ka tā pilsoņu kategorija, kas izdzer pudeli mežā un turpat arī nomet, 10 centu dēļ būs gatava to vest atpakaļ līdz savākšanas automātam.
Nonākot pie šiem skaitļiem un argumentiem, būtu skaidri jānošķir intereses.
Nevienam nav tiesību pārmest uzņēmējiem, ka tie aizstāv savas un nozares intereses.
Tomēr no zemkopības ministra Kaspara Gerharda, kura vadītā ministrija ir galvenais spēks depozīta sistēmas “izstumšanai” caur valsts aparāta labirintu, būtu jāprasa rīcība, kas atbilst valsts un sabiedrības interesēm kopumā, nevis jāatbalsta konkrētas nozares nostāja. Bet pagaidām – suņi rej, bet…
