Atklātības trūkums un biedru neiesaiste rada pamatīgu sūci LFF kuģī 1
Edgars Dupats, LFF Viceprezidenta amata kandidāts
Atklātība un sabiedrības iesaiste ir labas, demokrātiskas pārvaldības stūrakmens – šī aksioma nevienam nav jāpierāda. Diemžēl Latvijas Futbola federācijā (LFF) atklātība un komunikācija ar biedriem klibo ar abām kājām – LFF pārvaldība ir nesaprotama un necaurspīdīga, bet biedriem bieži nav informācijas par to, kādi jautājumi un pēc kādiem kritērijiem tiek lemti. Tas neatbilst ne UEFA futbola pārvaldības ietvaram, ne LFF statūtiem, kuras mērķos cita starpā minēta arī LFF darbības caurskatāmība un pieejamība.
Atklātības trūkums un nezināšana ir tas duļķainais ūdens, kurā LFF esošajai vadībai ir ļoti viegli zvejot biedru balsis 26.aprīlī gaidāmajām LFF prezidenta, viceprezidentu un valdes vēlēšanām. Federācijas statūtu norma par to, kā notiek kandidātu izvirzīšana vēlēšanām, ir nedemokrātiska un stipri vien atgādina vēlēšanu procesu kaimiņu lielvalstī, kur uzvarētājs ir zināms vēl pirms vēlēšanu sākuma, bet citi “kandidāti”, kuri izlaisti vēlēšanu komisijas sietam, ir tikai statisti demokrātisku vēlēšanu šķietamības radīšanai. Diemžēl arī LFF vadības vēlēšanu process ir pataisīts par farsu (ar kandidātu izvirzīšanas kārtību darbam valdē var iepazīties LFF statūtu 31.panta 3.daļā), kurā pie varas esošie neslēpti izmanto administratīvo resursu biedru atbalsta vēstuļu iegūšanai, lai tādējādi izslēgtu pēc iespējas vairāk pārējo pretendentu. Pēc būtības tās ir rakstveida vēlēšanas vēl pirms kongresa un rada auglīgu augsni informācijas slēpšanai.
Neliels piemērs. No biedriem nācies dzirdēt, ka viņiem par atbalsta vēstulēm nākamā gadā apsolīts finansējums klubam tūkstoša līdz piecu tūkstošu eiro apmērā, savukārt sporta skolām, kuras darbojas pašvaldību ietvaros, esot solīta iespēja tikt pie viena vai diviem mākslīgiem futbola laukumiem, kuru uzstādīšanu nodrošināšot pareizi ievēlētā valde. Tomēr pat tad, ja esošās valdes vietā tiktu ievēlēti kaut vai atnācēji no Kosmosa, viņiem tie laukumi būs jāliek, to nosaka UEFA “HatTrick” programma. Ja biedriem detalizēti izskaidrotu, kas ir UEFA “HatTrick” programma, kāds ir tās budžets, kura ietvaros mēs novirzām tik un tik naudas futbola infrastruktūras uzlabojumiem visā valstī, šāda manipulācijas iespēja atkristu. LFF līdzšinējo un arī iepriekšējo valdes locekļu filozofija bijusi – ja nauda nāk no UEFA un FIFA, nevis Latvijas nodokļu maksātāju kabatām, mēs darām ar to ko gribam un kā gribam, mums sabiedrībai nav jāatskaitās. Tomēr UEFA ir savi spēles noteikumi un pārvaldības ietvars, kas futbola federācijām jāīsteno savā ikdienas dzīvē. Pēc būtības valdes lēmumi, kuri attiecas uz biedriem, pirms pieņemšanas būtu jāizdiskutē LFF komitejās, taču, kā dzirdēts no biedriem, lēmumu projektus sagatavo administrācijas darbinieki un diskusija, ja tāda vispār notiek, ir ļoti minimāla. Šī atrautība no reālās dzīves un atklātības trūkums atsaucas uz klubiem, spēlētājiem un LFF attīstību kopumā.
Kad FIFA 2015.gadā piedzīvoja grandiozu korupcijas skandālu un milzīgu reputācijas krīzi, tā veica mērķtiecīgus un izmērāmus pasākumus, lai, pirmkārt, attīrītos un, otrkārt, pieņemtu konkrētus iekšējos dokumentus un izveidotu dažādas iekšējas procedūras un institūcijas, kā, piemēram, iekšējo audita departamentu un tā uzraugošo audita komiteju, kas pārbauda procesus, kā federācija strādā, finanšu līdzekļu izlietojuma mērķtiecību u.tml. UEFA un FIFA pieprasa šādu rīcību arī no saviem biedriem. Problēma vien tā, ka kontroles mehānisms aprobežojas ar prasību par ārējā auditora piesaisti no tā saucamā “lielā četrinieka” auditorkompānijām – “PricewaterhouseCoopers”, “Deloitte”, “KPMG” un “Ernst & Young”. Šo prasību LFF izpilda, audita ziņojums gada beigās ir, taču ārējais auditors nekad nav pārbaudījis un nepārbaudīs tādu biedrus interesējošu jautājumu kā saimniekošanas lietderību, proti, cik lietderīgi un efektīvi mēs kaut ko darām, kādi ir izmērāmie rādītāji. Vai ir noteikti attiecīgajā gadā sasniedzamie mērķi, piemēram, cik sacensības jānoorganizē un kā ticis izlietots budžets, cik izlases jāapkalpo un par kādu budžetu, kas jāizdara? Šis nav ārējā audita uzdevums, to dara iekšējais audits. Lai arī UEFA pārvaldības ietvars to prasa, LFF šādu struktūru nav izveidojusi. Jā, LFF ir Pārvaldības un atbilstības nodaļa, tomēr objektivitātes un atklātības nodrošināšanai iekšējā audita funkciju būtu vēlams uzticēt LFF valdei nepakļautai struktūrai.
LFF pirms astoņiem gadiem pieņēma Latvijas futbola attīstības stratēģiju 2017.-2024.gadam, kurā nodefinēti 36 konkrēti sasniedzami mērķi. LFF kongresa priekšvakarā redzam, ka astoņu gadu laikā izpildīti trīs (!) mērķi, daļēji sasniegti vēl četri, bet pārējie 29 mērķi nav sasniegti vai arī par tiem nav pieejama informācija. Šīs stratēģijas izstrādei bija pieaicināti eksperti no UEFA, federācijas darbinieki, arī tā laika ģenerālsekretārs, taču nebija neviena no LFF biedriem. Arī Somijā darbojas līdzīga stratēģija, taču tās izstrādē bija iesaistīti apmēram 500 cilvēki – sākot ar federācijas, līgu, profesionālo klubu pārstāvjiem un beidzot ar amatierklubiem un mazo futbolistu vecākiem. Saprotams, ka visas idejas vienā dokumentā neieliksi, tomēr šis ideju filtrs un biedru iesaiste ir ļoti nozīmīgi mūsdienīgai, demokrātiskai, uz biedru interesēm vērstai pārvaldībai. Tādēļ LFF tālākai attīstībai nepieciešams iedibināt pēc FIFA parauga veidotu futbola stratēģisko forumu, kurā biedri diskusijās ik gadu izvērtētu LFF stratēģijā definēto mērķu izpildi, LFF budžeta izlietojumu to īstenošanā un lemtu par prioritātēm katram nākamajam kalendārajam gadam. Šāds forums ne vien sniegtu nepieciešamo atklātību un caurredzamību LFF darbībā, bet arī uzlabotu biedru, valdes un administrācijas sadarbību, skaidrāk atklājot iesaistīto pušu vēlmes un vajadzības. Elektronisko saziņas līdzekļu ērā nav ne mazāko šķēršļu rīkot biedru aptaujas to vai citu priekšlikumu izvērtēšanai.
LFF Statūti paredz, ka federācijas valdes sēdes ir slēgtas. Šī sistēma jāmaina, jo īpaši ņemot vērā, ka biedriem iespējams nodrošināt attālinātu pieslēgšanos. Esam ļoti rūpīgi izanalizējuši valdes sēžu protokolus no 2020.gada, un šajā periodā nav ticis pieņemts neviens komercnoslēpumu vai informāciju par potenciāliem sponsoriem vai atbalstītājiem saturošs lēmums. Tādēļ nav skaidrs, kādiem nolūkiem kalpo informācijas pieejamības ierobežošana par valdes sēdēs runāto. Ja nu vienīgi, lai biedri neuzzinātu, cik triviālus un vienkāršus jautājumus valde patiesībā lemj – sākot no čarterreisa apstiprināšanas izlases lidojumam uz spēli Maltā līdz pat tam, kādas biļešu cenas noteikt izlases spēlēm Rīgā.
Neizpratni rada arī LFF budžeta pozīciju atšifrējuma trūkums. Visu biedrību ieņēmumu un izdevumu gada pārskatu bilancēs informācija ir skopa, jo biedrībām šīs pārskata formas ir tādas, kā apstiprina valsts. Tomēr UEFA labas pārvaldības ietvarā ir noteikts pienākums atšifrēt federāciju ieņēmumu un izdevumu pārskatu. LFF to nedara, un tas biedriem rada milzums jautājumu. Piemēram, sadaļā “Citi izdevumi” redzam tikai to, ka šiem “citiem izdevumiem” iztērēti 16 miljoni eiro. Kādām vajadzībām šī nauda izlietota, paskaidrojums biedriem nav pieejams. Tādēļ mūsu piedāvājums ir visas šīs pozīcijas atšifrēt attiecīgā pielikumā. Varbūt neatšifrējam tos līdz pēdējam centam, bet teiksim, līdz 1000 eiro robežai gan. Tas nav nekas neizdarāms – Latvijas Riteņbraukšanas federācijā, kuras Padomes loceklis es esmu, biedri jau vairākus gadus saņem Excel tabulas ar pilnībā atšifrētiem budžeta ieņēmumiem un izdevumiem.
Neatrisinātu jautājumu, kuri vistiešākajā veidā attiecas uz biedriem, ir ļoti daudz. Piemēram, birokrātiski sarežģītais pieteikšanās process KIAAP programmai, neskaidrie finansējuma sadales kritēriji UEFA Solidarity programmā, klubu licencēšanas procesa digitalizācijas nepieciešamība, medicīnas pakalpojumu pieejamība futbola spēlētājiem reģionos, neesošā futbola infrastruktūra Rīgā, it īpaši 2. un 3. līgas klubiem, un straujais jauniešu skaita samazinājums futbolā pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas, kas noved pie zemas konkurences klubu līmenī un pēc tam arī izlasē.
Futbols nenotiek Grostonas ielā, kur sēž LFF valde. Futbols notiek klubos un spēļu laukumos. Tikai pateicoties mūsu futbolistu darba rezultātiem ir arī viss Grostonas ielā notiekošais. Būtībā LFF biedri ir šīs organizācijas akcionāri, kuri caur vēlētām institūcijām lemj par tās dzīvi. Taču šo institūciju darbā jāvalda maksimālai atklātībai, caurspīdīgumam, savstarpējai komunikācijai un tam jābūt vērstam uz biedriem. Kongresā 26.aprīlī biedriem būs iespēja balsot par to, kā un, galvenais, vai, beidzot atdzīvināsim futbola nozari Latvijā. Problēmu ir daudz, tādēļ esam izstrādājuši programmu ar skaidri definētiem mērķiem un stratēģiju to īstenošanai. Panāksim, lai Latvijā būtu futbols, ar ko lepoties.
