Atklāta vēstule rakstniekam Laimonim Puram no kardināla Jāņa Pujata 0
Nesen rakstījām, ka pazīstamais 94 gadus vecais rakstnieks Laimonis Purs centies izdarīt pašnāvību. Sakrājies daudz – gan gadu nasta, gan dzīves pārdzīvojumi, gan aizvainojums pret valdību. Otrā rakstā šķetinājām, kā var palīdzēt pašvaldība un kādas ir iespējas iegūt Mūža stipendiju, kas, pēc rakstnieka domām, viņam pienāktos. Un pārliecinājāmies – kamēr valsts nav atzinusi rakstnieku, piešķirot Mūža stipendiju, lasītāji sūta pateicības vārdus Laimonim Puram – ne vienam vien “Degošais pilskalns” mainījis domāšanu. Pēc raksta saņēmām atklāto vēstuli no kardināla Jāņa Pujata.
“Man ir 86 gadi un, jo vecāki topam, jo ar lielāku pārliecību dzīvojam, ka esam nemirstīgi. Pretējā doma (par nāvi kā nebūtību) ir postoša. Rakstniece Zenta Mauriņa savā esejā “Sāpju noslēpums” raksta par konkrētu personu (brīvdomātāju, matemātiķi), kas, pārdzīvojis kritisko nebūtības domu, dzīvei jēgu atrada septiņus mēnešus sēžot, ietupināts izolētā politieslodzīto karcerī. Viņš savu dienasgrāmatu bija rakstījis uz tualetes papīra, katru punktu un katru burtu durot ar, stūrī atrastu, stieples galu.
Pēc šī cilvēka nāves viņa dienasgrāmatu atrada, iebāztu karcera ventilācijas lūkā. Kad šis darbs tika
publicēts, Zenta Mauriņa, to vērtējot, raksta: “Tik atklāts, patiess un vienkāršs cilvēks spēj būt tikai tad,
ja paliek absolūtā vienatnē ar sevi”.
Acīmredzot daudz mokošu dienu bija pagājis pārdomās, iekams neticīgais liberālis spēja savā dienasgrāmatā ierakstīt šādus vārdus: “Ceļos nometies, es lūdzu Dievu. Es neticēju, bet es lūdzu, lai Dievs man dāvātu ticību”. Tātad prāts vēl netic, bet sirds prasās pēc Dieva un neticīgais lūdz ticības žēlastību.
Tas ir gadījums, kad cilvēks vienatnē ticis uz īsākā un taisnākā ceļa, kas ved pie Dieva.
Zenta Mauriņa raksta: “Nekad savā mūžā viņš nebija lasījis Bībeli, bet tagad viņš ilgojās pēc tās vairāk
nekā pēc maizes, kaut gan bads viņu mocīja (karcerī) līdz asarām”.
Rakstniece vēl piezīmē, ka “viņš sevī saglabāja apbrīnojamu ētisko tīrību”, t.i. bez naida un atriebības pret tiem, kas viņu bija ieslodzījuši. Tātad, ja prāts ir bez aizspriedumiem un tiek saglabāta tikumiskā tīrība, tad cilvēks ir atvērts ticībai Dievam.
Cienītajam rakstniekam novēlu lasīt Evaņģēliju ar ticību sirdī. Tas ir labākais līdzeklis, lai atgūtu dzīvesprieku.
Ar cieņu: Kard. Jānis Pujats (“Latvijas Avīzes” lasītājs)
