Atklāta saruna aiz slēgtām durvīm. Briselei jārod vidusceļš starp Parīzes stingro līniju un Vācijas piekāpīgumu. Kā to paveikt? 1
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Otrdien Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels ieradās Ankarā, kas uzskatāms par mēģinājumu normalizēt Eiropas Savienības un Turcijas attiecības.
Saspringtu attiecību gaisotnē
Pērn tās, kā zināms, bija pakļautas agrāk nepieredzētai spriedzei, ko izraisīja gan turku izvērstie Grieķiju un Kipru provocējošie dabasgāzes iegulu meklējumi Vidusjūras austrumos, gan Redžepa Tajipa Erdogana izmestie gluži personiska rakstura apvainojumi, adresēti pirmām kārtām Francijas prezidentam Emanuelam Makronam.
Taču kopš šā gada sākuma oficiālās Ankaras tonis kļuvis piekāpīgāks, piemēram, ir atsākts dialogs ar Atēnām savstarpējo konfliktu noregulēšanai.
Tas daļēji tiek skaidrots ar ekonomiskajām grūtībām (Turcijas nacionālā valūta gada laikā zaudējusi piekto daļu vērtības attiecībā pret dolāru), daļēji ar citiem faktoriem, tajā skaitā jaunajām politiskajām vēsmām Vašingtonā, kas liek Erdoganam mainīt taktiku. Jo strīdēties ar visiem nav izdevīgi.
“Pozitīvā darba kārtība”
Turcijas valsts galva tagad sludina nepieciešamību pēc “pozitīvas darba kārtības”, un Eiropas Savienība no savas puses arī gatava tādu piedāvāt. Šis jautājums ir ticis apspriests Eiropadomes marta sanāksmē, kuras nostāju Ankarā izklāstīja fon der Leiena un Mišels.
Abu saruna ar Erdoganu aiz slēgtām durvīm esot ilgusi divas stundas un četrdesmit piecas minūtes, un ne visi tikšanās aspekti ir nodoti atklātībai.
Taču galvenos “pozitīvās darba kārtības” punktus Eiropas Savienības augstākie vadītāji nosauca ES pārstāvniecības mītnē Ankarā sarīkotajā preses konferencē – muitas ūnijas ietvara modernizēšana, vīzu režīma atvieglošana Turcijas pilsoņiem, augsta līmeņa dialoga atjaunošana par drošības, vides, personu mobilitātes un veselības aprūpes tēmām.
Kā arī sadarbības veicināšana, koncentrējoties, kā sacīja Urzula fon der Leiena, uz vides aizsardzības un ciparu tehnoloģiju jomām.
Eiropas galvaspilsētās jūtama diezgan neviendabīga attieksme pret Ankarai pasniegto burkānu. Parīze vēlētos stingrākas jeb principiālākas līnijas ieturēšanu, turpretī Berlīne iestājas par elastīgu pieeju.
Novērotāji spriež, ka Vācijas kristīgo bloks, kas zaudē ietekmi federālajās zemēs, pirms Bundestāga vēlēšanām grib izvairīties no konflikta situācijām, rēķinoties ar valstī ievērojamo turku kopienu un kancleres Angelas Merkeles drīzajām atvadām no amata. Tikmēr Briselei, kā vienmēr, jārod vidusceļš.
Migrantu krīzes atbalsis
Cik noprotams, tikšanās smaguma centrs tomēr bija 2016. gada marta vienošanās, kuras darbības termiņš formāli noslēdzās pagājušajā mēnesī un kuras atjaunošanas nosacījumi piesaistīja vispārēju uzmanību.
Eiropieši neslēpj ieinteresētību darījumu turpināt, jo, neraugoties uz kritiku, tas šķietami ir pierādījis savu lietderību.
Sīrijas kara izraisītās bēgļu krīzes kulminācijas brīdī ES robežu ik dienas šķērsoja vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku, savukārt pēc vienošanās noslēgšanas pieplūdums noplaka un, piemēram, 2019. gadā tas caurmērā ir bijis 165 cilvēki dienā, bet šā gada pēdējos mēnešos, nenoliedzami arī pandēmijas iespaidā, sarucis līdz 25 cilvēkiem dienā. Kopumā 2015. gadā Egejas jūru šķērsoja aptuveni 856 000 migrantu, bet 2020. gadā – desmit tūkstoši.
Protams, šie sausie un droši vien nepilnīgie dati uzlūkojami kontekstā ar daudzām traģēdijām un politiskajām kolīzijām, ieskaitot Ankaras nemitīgos pārmetumus, ka Eiropa bēgļu uzturēšanai solīto sešu miljardu eiro vietā izmaksājusi Turcijai tikai 3,7 miljardus. (Atbilstoši Briseles versijai ir izmaksāts 4,1 miljards eiro, bet divi miljardi atvēlēti bēgļu atbalsta projektiem.) Nerunājot par Erdogana draudiem atvērt migrācijas slūžas tajā vai citā gadījumā.
Tagad šantāža pieklususi, tomēr bēgļi joprojām tiek izmantoti kā sava veida ierocis saspīlējuma uzturēšanai. Vēl šā mēneša sākumā Atēnas ziņoja, ka Turcijas krasta apsardzes vai karaflotes kuģi mēdz pavadīt bēgļu laivas līdz Grieķijas salām, provocējot incidentus.
Atēnas tāpat prasa, lai Turcija uzņemtu atpakaļ 1450 nelegālos imigrantus. Šo prasību uztur arī ES, un tās izpilde būs viens no rādītājiem, ciktāl Ankara ir gatava attiecības uzlabot.
Bažas nav zudušas
Pastāv vēl citas strīdīgas tēmas un ierastās bažas raisošas norises. Erdogans 20. martā izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru Turcija izstājas no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu jeb tā sauktās Stambulas konvencijas. Par spīti valstī notikušajiem protestiem.
Pāris dienu vēlāk tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz trīsarpus gadiem jau pirmstiesas apcietinājumā esošais kurdu politiķis Selahtins Demirtašs, kuram piedēvēja pirms vairākiem gadiem pastrādātu “smagu nodarījumu” – prezidenta Erdogana un agrākā valdības galvas Ahmeta Davutoglu apvainošanu.
Tajā pašā laikā nemitējas mēģinājumi aizliegt kurdus pārstāvošo Tautas demokrātisko partiju.
Netiek paciesti pat ar politiku nesaistīti oponējoši viedokļi. Tādējādi pavisam nesen aiz restēm nonāca vairāki atvaļinātie admirāļi, kuri līdz ar citiem karaflotes veterāniem bija parakstījuši atklāto vēstuli pret valdības nodomu izbūvēt Stambulas kanālu.
Tas, viņuprāt, nozīmētu atkāpi no 1936. gada Montrē konvencijas, kas sniedz Turcijai priekšrocības kuģošanas (Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumu pārvaldības) jomā. Valdošās aprindas pamanījās saskatīt vēstules parakstītāju nostājā sazvērestību un apdraudējumu konstitucionālajai kārtībai.
Agrāk tamlīdzīgas apsūdzības izvirzītas, piemēram, neatkarīgo izdevumu žurnālistiem, augstskolu mācībspēkiem un daudziem no tiem, kas nevēlas zaudēt ticību Turcijas demokrātiskas attīstības izredzēm. Patiesībā tieši viņi ir Eiropas pūliņu vērti.
Viedokļi
Šarls Mišels, Eiropadomes priekšsēdētājs: “Domstarpības pastāv, tomēr paveras jaunas perspektīvas miera un stabilitātes panākšanai it īpaši Lībijā, kuru es apmeklēju pagājušajā svētdienā. Mūsu adresētais galvenais vēstījums šajā sakarā: visiem ārvalstu kaujiniekiem ir jāpamet Lībijas teritorija. Eiropas Savienības stratēģiskajās interesēs ir veidot ar Turciju savstarpēji izdevīgas attiecības, kas balstās uz sadarbību. Tajā pašā laikā mēs esam apņēmušies aizstāvēt ES un dalībvalstu intereses un vērtības.”
Urzula fon der Leiena, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja: “Turcijai jāievēro starptautiskās cilvēktiesību normas, ko valsts, starp citu, ir apņēmusies kā Eiropas Padomes līdzdibinātāja. Esmu satraukta par faktu, ka Turcija izstājas no Stambulas konvencijas. Tā attiecas uz sieviešu un bērnu aizsardzību pret vardarbību, tāpēc nepārprotami tas šobrīd ir nepareizs signāls. Eiropas Savienība nekad nevairīsies vēstīt arī par citām negatīvām tendencēm.”
