– Jūs kā viena no radošās komandas bijāt lieciniece dramatiskajai situācijai, kā uzzinām no Hermaņa “Dienasgrāmatas”, ar Berlioza “Fausta pazudināšanu” Parīzes operā. Milzīgajā Parīzes operā uz skatuves bijušas iecerētas deviņas stikla kastes, divus metrus augstas, kurās redzamas nedzimušu embriju anomālijas formalīnā. Diriģents Filips Jordans apliecinājis – pastāvot ļoti liela varbūtība, ka izrādē publika šīs ainas laikā sacelšot tādu troksni, ka vajadzēšot apturēt orķestri. Tad gaismu mākslinieks Gļebs piedāvājis nokrāsot embrijus zaļā krāsā, lai visiem būtu asociācija ar citplanētiešiem, taču arī šo joku parīzieši nesapratīšot. Rezultātā piedāvāts tās stikla kastes pārklāt ar puscaurspīdīgu plēvi, lai publika nemaz lāgā nevar saskatīt neko citu, izņemot spocīgus apveidus. Kad operas intendants Lisnērs, pretenzijas izteicis, aizgājis, Parīzes Bastīlijas operas skatītāju zāles vidū vēl ilgi sēdējuši desmit pieauguši dažādu tautību cilvēki (Hermaņa palīgu komanda) un mēģinājuši izdomāt viltības, kā apiet un piemānīt cenzūru. Kas šoreiz ir faktiski pati Parīzes operas publika. 0
– Gadās, ka teātru vadītāju iedomātas koncepcijas var nonākt pretrunā ar izrādi. Operu direktoru personisku aizspriedumu izpausmes uzskatu par absolūti nepareizām. Ja aicina mākslinieku, tad viņam jāuzticas un jāļaujas. Pirms mūs aicināja uz Parīzes operu, tās intendants Lisnērs bija lietas kursā gan par kopējo vīziju, gan dekorācijām un kostīmiem. Krievijā iestudēju kopš 1986. gada, un, kā visiem šķiet, man vajadzētu būt izjutušai ierēdņu patvaļu, cenzūru. Taču nekad mūžā – ne savā valstī, ne kur citur – netiku saskārusies ar tādu iejaukšanos mākslas darbā, kā tas notika Parīzes operā. Tas bija pārsteidzoši un briesmīgi. Bet pati pirmizrāde, par spīti tam visam, piedzīvoja fantastiskus panākumus.
– 2017. gadā kopā ar Alvi Hermani esat iecerējuši veidot “Parsifālu” Vīnē.
– Diemžēl esmu spiesta no līdzdalības atteikties, jo man jābūt Bostonā. Nedrīkstu lauzt sen noslēgtu kontraktu. Taču tūlīt pēc Viktorijas Tokarevas lugas pirmizrādes kopā ar Alvi Hermani braukšu uz Milānu, kur ar Pučīni “Madame Butterfly” atklāsim sezonu. Katru gadu 7. decembrī “La Scala” notiek sezonas atklāšana, kas ir lieli nacionāli svētki, sabrauc neiedomājami svarīgas personas. Atklāt “La Scala” sezonu, protams, ir ļoti pagodinoši.
– …Kā milzu fabrika Parīzes opera ar 200 miljonu eiro gada budžetu un 2700 skatītāju vietām zālē un – Latvijas Nacionālā opera ar 7,2 miljonu eiro gada budžetu un 940 skatītāju vietām. Kāda ir atšķirība, iestudējot un veidojot horeogrāfiju tik dažāda mēroga teātros?
– Vai arī Tabakova teātra pagrabiņš ar dažiem desmitiem skatītāju… Iestudējot atšķirība ir tikai tehniskās lietās. Mākslas tempļa lielums nav ēkas kvadratūrā vai skatītāju skaitā, bet viņu ilgās pēc mākslas baudījuma.
– Jūsu pati mīļākā deja? Iedomājoties, ka esat krāšņā ballē…
– Vienmēr un tikai valsis. Un arī visās manās izrādēs – gan dejas, gan dramatiskajā teātrī – jūtama valša klātbūtne. Tā ir skaistākā deja, man pati galvenā.
