– Kā jūsos sadzīvo horeogrāfija un dramatiskā teātra režija? 0
– Tas taču praktiski viens un tas pats. Dramatiskajā teātrī valda vārds, bet horeogrāfijā tā vispār nav. Tā arī ir vienīgā atšķirība. Cilvēki pirmām kārtām gan uztver tieši vārdu. Patiesībā tas ir bēdīgi, jo tieši tādēļ daudzi skatītāji neizprot laikmetīgo mākslu. Dzīvo sižeta uztveres līmenī, bet laikmetīgā māksla ne vienmēr ir sižets un vēl jo mazāk kas lineārs, horizontāls, virspusē saskatāms.
– Kas visvairāk interesē un satrauc jūsu raidījuma “Aci pret aci” skatītājus Krievijas televīzijas kanālā “Kultūra”?
– Skatītāji Krievijā ļoti maz zina par mūsdienu teātri un mūsdienu horeogrāfiju. Un mans galvenais uzdevums ir viņus iepazīstināt ar šo mākslu, ārkārtīgi interesantajām tajā strādājošajām personībām. Nav jau nekāds noslēpums, ka mūsdienu horeogrāfijas meka ir Beļģijā, Nīderlandē, Parīzē, Vācijā, Šveicē. Mēs Krievijā šajā ziņā neesam priekšplānā.
– Mūsdienu horeogrāfijā ar ķermeņa valodu uz skatuves var atklāt pat visintīmākās attiecības. Kur ir tā robeža, aiz kuras tālāk iet nedrīkst?
– Nekādu robežu nav. Tās nosaka pats horeogrāfijas autors atkarībā no savas kultūras, ticības, profesionālās un cilvēciskās audzinātības un teātra sapratnes. Uz skatuves cilvēks var būt arī kails – un tādu izrāžu man bijis daudz, – tam nav izšķirošas nozīmes. Ja vien cilvēka atkailināšanai ir māksliniecisks pamatojums.
– Bet kā atšķirt – ir šis pamatojums vai nav?
– Tas, lūk, ir pats sarežģītākais. Ir interesanti redzēt, kā skatītāji uz daudz ko reaģē. Cits ir sajūsmā, cits dusmojas. Bet neteikšu, ka tas man ir svarīgi. Galvenais kritērijs ir pašas vērtējums, jo es kā profesionāle teātri pazīstu daudz dziļāk nekā jebkurš kritiķis pasaulē, jo nodarbojos ar to – šajā gadījumā horeogrāfiju – kopš sešu gadu vecuma. Un nedomāju, ka trīsdesmitgadīgam kritiķim var būt tāda pieredze kā man. Tas vienkārši nav reāli. Bet problēma ir tajā, ka manī pašā sēž pats bargākais, nejaukākais, raksturā smagākais kritiķis, ar kuru reizēm nespēju vienoties, un tas mani žņaudz.
Bet, strādājot radošā komandā ar Alvi Hermani, gandrīz bez ierunām pakļaujos viņa redzējumam. Starp citu, Alvis patlaban ir vienīgais režisors pasaulē, ar kuru sadarbojos, jo viņš ir neticami taktiska personība, neticami smalki audzināts profesijā un cilvēciski. Pirms izrādes par visu vienojamies, jo, ierodoties konkrētajā teātrī, izklīstam pa dažādām zālēm. Praktiski nesatiekamies, tikai – pēdējā etapā, kad kaut kas vēl koriģējams. Ja arī sākumā ko neizprotu, cenšos Alvī ieklausīties un redzu, ka viņš tiecas pēc tā paša. Tā ir satriecoši lieliska īpašība. Kādam tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet, man šķiet, talants ieklausīties Alvī piemīt tādēļ, ka viņš ir latvietis. Es ar savu sprādzienveidīgo raksturu kādreiz nespēju savaldīties, bet Alvis, kaut viņš arī ir temperamentīgas dabas, balsi nepaceļ nekad. Un kaut, protams, ar mani viņš runā krieviski, taču intonācijas, tajā saklausāmās latviskās runas melodiskuma dēļ, kas apslāpē manu emociju liesmas kā meža ugunsgrēku, esmu iemīļojusi latviešu valodu.
– Kas no Rīgā redzētā jūsu acīs ir Eiropas līmeņa mākslas notikums?
– Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais “Cerību ezers”! Izrāde par cilvēkiem un ar mīlestību pret viņiem, kas, ticiet man, mūsdienās ir liels retums. Bet tas ir tik svarīgi. Vispār jebkurš gājiens uz JRT man vienmēr ir atklājums. Latvija ar Alvi Hermani un viņa teātri var lepoties.
– Bet no kurienes jūsos pašā tas temperaments? No vecākiem, vides?
– Droši vien vēl no kaut kā senāka, nezinu… Manī rit austrumnieku asinis. Vecmāmiņa no Tbilisi, Gruzijas ebrejiete, tētis pa pusei tats (kalnu ebrejs), pa pusei gruzīnu ebrejs. Tam arī sava iezīme… Mamma gan pati īstākā krieviete – no Ļeņingradas. Bet viņas saknes Rjazaņas pusē.
