Atklāt sezonu “La Scala”. Saruna ar horeogrāfi un režisori no Krievijas Allu Sigalovu 0
Alla Sigalova tiek uzskatīta par Krievijas vadošo laikmetīgās dejas autoritāti. Dzimusi 1959. gadā Volgogradā. Viņas mamma, dejotāja, strādāja par horeogrāfi Muzikālās komēdijas teātrī, bet tētis, pianists, vadīja klavieru nodaļu mūzikas skolā. Bērnību Alla pavadīja Krasnojarskā, bet pēc tam iestājās A. J. Vaganova Ļeņingradas baleta akadēmijā. Sigalovai jau tika paredzēta Marijas teātra prīmas karjera, taču notika negaidītais: šausminoša trauma, kas viņu uz pusgadu piekala pie slimības gultas, un Allai uz visiem laikiem nācās pamest klasisko baletu. Viņa pārcēlās uz Maskavu, absolvēja GITIS un sāka jaunu dzīvi – kā horeogrāfe. Viņas pirmā izrāde bija skandalozi slavenā, nu jau leģendārā “Kalpones” Romāna Viktjuka režijā. 1989. gadā viņa izveidoja “Allas Sigalovas neatkarīgo trupu” – faktiski Krievijā pirmo laikmetīgās dejas teātri. Kopš tā laika meistare iestudējusi desmitiem izrāžu visā pasaulē. Ar Latviju viņas sadarbība sākās 1996. gadā, kad LNO Sigalova iestudēja viencēliena baletu “Dueti”, pēc tam sekoja “Dzeltenais tango” ar A. Pjacolli mūziku (1997) un “Bolero” (2000). No 2004. gada Alla Sigalova ir Maskavas Mākslas teātra studijas profesore, 2008. gadā saņēmusi Krievijas teātra balvu “Zelta maska”, strādājusi un pasniegusi Eiropā un Amerikā. M. Čehova Rīgas Krievu teātrī viņa ir iestudējusi izrādes “Kabīrijas naktis” (2002) un “Hanuma” (2014). Kā horeogrāfe strādājusi Romāna Kozaka režisētajā A. Strindberga lugas “Nāves deja” iestudējumā.
Šosestdien, 22. oktobrī, šajā teātrī parādīsies vēl viena jauna izrāde Allas Sigalovas iestudējumā – “Mīlēt”, kas veidota pēc rakstnieces Viktorijas Tokarevas vienīgās lugas “Lai tā ir”.
Pat tie, kam Viktorijas Tokarevas vārds ir pasvešs, būs redzējuši Krievijā tapušās spēlfilmas “Mimino” un “Fortūnas džentlmeņi”. Tās tapušas pēc Viktorijas Tokarevas rakstītā kino scenārija.
– Režisors Alvis Hermanis savā “Dienasgrāmatā” jūs dēvē par viņam zināmāko prasīgāko teātra skatītāju. Kāds ir jūsu teātris?
A. Sigalova: – Mākslinieciski kvalitatīvs, sirsnīgs, dzīvs. (Alvis smejas, bet viņa “Dienasgrāmatu” lasu ar vārdnīcu rokā…) Mūsdienu pasaulē n-tais publikas daudzums aizplūst no teātra, jo interesantas iespējas piedāvā gan laikmetīgās tehnoloģijas, gan daudz kas cits. Tomēr nezinu nevienu valsti Eiropā un arī Ziemeļamerikā, kur cilvēkus neinteresētu teātris – kvalitatīvs, racionāls, izglītojošs…
– Un no šī aspekta iestudēšanai M. Čehova Rīgas Krievu teātrī izvēlējāties Tokarevas lugu?
– Viktorija Tokareva ir mūsdienīga, skaista sieviete, rakstniece, prozaiķe, dzīvo pie Maskavas. Pēc viņas kino scenārijiem uzņemta ne viena vien filma. Kaut ir ļoti daudz mūsdienu jauno autoru lugu, taču visbiežāk tās ir smagas un tajās pietrūkst vieglās, ironiskās, bet man tik mīļās nots, kas piemīt Viktorijas Tokarevas darbam.
– Kostīmus izrādei veido slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs, kurš, starp citu, divas dienas pēc pirmizrādes atklās Rīgā savu modes muzeju.
– Darbība lugā notiek 1973. gadā, un es ļoti vēlējos, lai aktieri būtu tērpti autentiski, atbilstoši tam laikam. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīts uzdevums. Visi it kā atceramies, kā toreiz cilvēki ģērbās, bet atnāk modes vēsturnieks un atklāj pavisam ko citu, nekā bijām iedomājušies. Vēl vairāk – Vasiļjevs ir savācis un atvedis uz Rīgu pilnīgi autentiskus to laiku priekšmetus, un visi kostīmi ir apģērbi, kas kādreiz bijuši cilvēkiem mugurā.
– Galvenās varones Larisas lomā esat uzaicinājusi Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu.
